Divas sfinkas

Amenhoteps izvilka aiz jostas aizbāzto zizli ar septiņiem mezgliem tin ātri un enerģiski uzvilka ar to gaisā krustu. Gaisu pāršķēla zibens, un no zemes sāka plūst biezi dūmi, kas visu aizsedza. Kad tie daļēji izklīda, Ričards ieraudzēja, ka stāv pie tāda kā liela apaļa loga, pa kuru bija redzama mēness gaismā slīgstoša kapsēta — tā, kurā bija apglabāta Almerisa. Viņš redzēja balto marmora krustu, kura pakājē, piespiedis galvu pie apbedīšanas urnas, ceļos bija noslī- dzis raudošs marmora ģēnijs, redzēja ziedus, kas auga pie monumenta. Naksnīgajā vējā klusu šalca koki. Zem tiem atradās soliņš, uz kura viņš bija pavadījis tik daudzas stundas, sapņodams par aizgājēju.

Un tas viss bija tik tuvu, ka šķita — atliek vienīgi izlēkt pa šo dīvaino logu, lai nokļūtu iekšpus aizslēgtā režģu žoga. Pēkšņi Ričards nodrebēja. Mazajā, smiltīm nobērtajā lauktimiņā pieminekļa priekšā parādījās Amenhoteps. Viņa baltās drānas vietām klāja fosforis- cējoši plankumi, ap galvu mirdzēja plats gaismas aplis, un bya skaidri dzirdams, kā viņš kādā nezināmā valodā izrunāja maģiskas formulas.

Mags turpināja kratīt savu zizli, un šķita, ka viņš zīmē ar to debesīs kabalistiskas zīmes, kas ugunīgā veidolā parādījās virs kapa, metot sarkanu atblāzmu uz baltā marmora.

Pēkšņi spoža zibens šautra pāršķēla tumšās debesis. Kapa pieminekli apspīdēja tāda kā ugunsgrēka atblāzma, tad tas ar sprādzienam līdzīgu troksni sašķēlās. No izveidojušās spraugas pacēlās balts, lodei līdzīgs mākonis, kas griezdamies sāka pārvietoties loga virzienā. Kaps un tā apkārtne izgaisa.

Pēc mirkļa grota atguva savu iepriekšējo izskatu. Taču līdzās Amenhotepam virpuļoja baltais mākonis, kurā sāka iezīmēties Almerisas augums. Viņai mugurā bija kaut kas gaišs, mati brīvi viļņojās. Viņa dusmīgi uzhikoja magu, kas, pacēlis roku, šķiet, caururba vīziju ar savu skatienu.

— Nāc šurp, Nuita, Valērija, Almerisa, un ieņem savu vietu līdzās cilvēkam, kuru tu mīli un kurš mīl tevi. Es apveltīšu tevi ar miesu, ar dzīvīgo siltumu un spēju just ar visām tavas būtnes šūnām. Baudi dzīves un mīlestības prieku!

Amenhotepam runājot, Almerisa aizvien vairāk materializējās. Viņas vaigi un lūpas ieguva sārtumu, bet acīs atgriezās kādreizējais mirdzums. Atskanēja viņas maigā un apslāpētā balss, kas tobrīd drebēja dusmās:

— Kā tu iedrošinies izsaukt mani ar tādu spēku, ka izraisi nekārtību manā astrālajā būtnē? Tas, ko tu vēlies man dot, ir ilgu objekts vienīgi tiem, kuri vēl alkst dzīvot. Es jau esmu uzvarējusi nāvi! Esmu jau izgājusi caur drūmajām neziņas durvīm, kas mani biedēja tad, kad vēl ar visu dvēseli alku dzīvot kopā ar savu vīru. Tagad ir par vēlu! Nāve ir sarāvusi miesisko saikni, kas mūs saturēja kopā. Esmu izbaudījusi atbrīvošanās prieku, nometusi matērijas čaulu un iepazinusi tos diženos likumus, kuri ar ciešanām un nāvi virza mūs uz pilnveidošanās ceļu. Es nevēlos, lai tu man atņem to, ko esmu jau ieguvusi!

— Almerisa! Almerisa! — sauca Ričards, izstiepdams viņai pretī rokas. — Vai esi pārstājusi mani mīlēt, ka atsakies no dievišķās veltes — dzīvības?

— Nē, nē, es mīlu tevi vairāk nekā jelkad agrāk! Bet tieši tādēļ, ka manas acis ir kļuvušas redzīgākas, es atsakos no šā nodevīgā zinātnes kalpa baismīgās veltes. Viņš gaismas spēkus izmanto tumsas lietām un vardarbībai pār garu. Nekrīti izmisumā! Es tev visu paskaidrošu.

Turpinādama rimāt, Almerisa tuvojās, it kā viņu neatturami pievilktu mīļotā cilvēka lūdzošais skatiens. Pēkšņi Amenhoteps zibens ātrumā apvilka ap viņu ugunīgu apli. No zemes izšāvās liesma. Sarkanīgu tvaiku vilnis ieskāva Almerisas gaišo stāvu un it kā piepildīja to ar asinīm. Purpursārtie tvaiki iesūcās viņas sudrabotā tērpa krokās, bet ķermenis kļuva sārts un dzīvīgs. Viņas acis bija aizvērtas.

— Ko tu ar viņu izdarīji? — iekliedzās Ričards, gandrīz aizmirsis, ka Almerisa ir mirusi un viņa priekšā ir tikai tās rēgs.

— Viņa uzņem dzīvības strāvas, kas materializēs viņas astrālo ķermeni. Viņa būs gars un sieviete, un viņai nebūs bīstama nedz nāve, nedz vecums, — smaidot atbildēja Amenhoteps.

Almerisai apkārt apvilktais aplis sāka dzist, tad mags piegāja pie sievietes, pacēla viņu un noguldīja gultā.

Tikai tagad Ričards pamanīja grotā gultu un dažus krēslus. Pie sienas stāvēja septiņi caurspīdīgi skapji, kas bija darināti no kristālam līdzīgas vielas. Katrā no tiem bija dažādas krāsas krūkas: smaragdzaļas, rubīnsarkanas, salirzilas, zeltītas, un no tām visām plūda daudzkrāsaina fosforiscēta gaisma. Plauktos rindojās dažādi kausi un trauki.

Amenhoteps paņēma vienu no kausiem un piepildīja to ar kādu vielu, kas tūlīt pat uzliesmoja un kādu brīdi dega ar žilbinoši spožu liesmu, kas pēc tam apdzisa, izplatīdama patīkama un dzīvinoša aromāta dūmus.

Nolicis kausu uz galda līdzās gultai, mags atkāpās atpakaļ. Šajā brīdī Almerisa atvēra acis un izslējās. Tagad viņa bija pilnībā atguvusi dzīvas sievietes izskatu.