Divas sfinkas

Šajā mirklī viņa ieraudzīja Ričardu, kas vēl aizvien stāvēja kā piedzēries, atspiedies pret bronzas gaismekli, un ar izbrīna un prieka saucienu metās viņam ap kaklu.

— Ričard, glāb mani!.. Paglāb mani no viņa! — izmisīgi kliedza Erikso.

Amenhoteps zobgalīgi pārtrauca viņu:

— Tu veltīgi ceri, ka viņš glābs tevi. Viņš vienmēr ir devis priekšroku Nuitai. Tagad viņš to ir atradis, iemīlējis un, kamēr tu viņu gaidīji kā savu līgavaini, apprecējis tavu sāncensi.

Erikso nobālēja un atkāpās.

— Vai šis briesmonis runā patiesību? — viņa jautāja.

Ričards nokāra galvu. Šajā brīdī Erikso viņam

šķita daiļākā un iekārojamākā sieviete pasaulē. Pat atmiņas par Almerisu bālēja un gaisa šīs jaunās sievietes valdzinājuma priekšā.

Amenhoteps pieliecās pie Erikso un iečukstēja viņai ausī dažus vārdus, kurus Ričards nevarēja saklausīt. Meitene nobālēja un, drebēdama šausmās, paskatījās uz viņu. Tad, ātri pagriezusies, izskrēja no istabas.

— Iegaumē, Rameri, ka Erikso pieder tavam skolotājam un labvēlim! — turpināja mags, smagi uzlikdams roku viņam uz pleca. — Lai uzturētu tevī nelokāmību, es turēšu doto vārdu un palīdzēšu tev atgūt to, ar kuru tevi saista maģiskās laulības saites. Tava Almerisa atdzims. Šobrīd tev ļoti nepieciešama atpūta, jo tas, ko tu redzēji, ir pārāk spēcīgi iedarbojies uz taviem nerviem.

— Jā, tiesa, — atbildēja Ričards, slaucīdams no pieres sviedrus. — Šobrīd es patiesi nezinu, kas ar mani noticis: vai esmu zaudējis prātu, vai sapņoju, vai arī viss redzētais ir neticami brīnumi.

Amenhoteps pasmaidīja.

— Tu neesi nedz zaudējis prātu, nedz sapņo. Tas, ko tu redzēji, ir nevis brīnumi, bet gan dabas spēku izpausme, pareizāk sakot, prasme tos vadīt, ko neprot darīt tajā tumsonīgajā materiālajā pasaulē, no kuras tu esi atnācis.

Ričards bija galīgi zaudējis jebkādu laika izjūtu. Pēc neparastajiem notikumiem, kurus bija piedzīvojis, viņš cieši aizmiga, un pats vēlāk nevarēja pateikt, cik ilgi bija gulējis. Viņa pulkstenis bija apstājies, un ŠЈyā dīvainajā un nemainīgajā apgaismojumā nebija ne dienu, ne nakšu. Profesoru viņš vairs neredzēja, bet atstāt ierādīto istabu neiedrošinājās, tāpēc aizvadīja laiku kaut kādā apātijā. Punduris, kas viņu apkalpoja, pasniedza pusdienas, kas allaž sastāvēja no augļiem, kūkas, piena un medus.

Taču Ričards nejuta izsalkumu. Viņu grauza skumjas un nemiers. Galvā drūzmējās Teas, Erikso un Almerisas tēli. Pirmā, ja vien viņš to nebija nosapņojis, bija mirusi, un viņš pats bija šīs slepkavības aculiecinieks. Kas notiks ar otro? Kādas jaimas važas izgudros mags, lai piesaistītu sev upuri? Visbeidzot — vai atdzims Almerisa, kā mags bija apsolījis? Tas likās pilnīgi neiespējami, bet vai tad Amenhotepa varenībai ir kādas robežas?

Iegrimis domās, Ričards bija aizsedzis seju ar rokām un nepamanīja, ka ienācis Amenhoteps. Pēdējais uzlūkoja viņu ar savu domīgo skatienu, tad, uzlicis roku Ričardam uz pleca, smaidīdams teica:

— Jā, manai varenībai ir robežas. Tā beidzas tur, kur beidzas manas zināšanas par likumiem, kas pārvalda dabas spēkus un vielas, no kurām veidots Visums. Zināšanas, kas tev šķiet bezgalīgas, īstenībā ir ļoti ierobežotas, un es esmu tāds pats šo likumu vergs kā tu, kaut arī man to darbība ir daļēji zināma, savukārt tev tie vispār ir sveši. Bet tagad iesim! Es turēšu doto solījumu un palīdzēšu tev atgūt mīļoto sievieti.

Ričards pārsteigts ievēroja, ka viņi atkal iet pa viņam nepazīstamu pazemes daļu. Viņš ieraudzīja milzīgu zāli, kas bija piepildīta ar dārgiem kulta priekšmetiem. Šeit bija gan brīnišķīgi zelta kalumi, gan visdažādāko formu vāzes, mistiski simboli un nekad neredzētas formas lādītes, gan arī paklāju un dažādu audumu saiņi un papirusa tīstokļi. Tas viss simetriskās rindās bija izkārtots plauktos.

— Šeit jums ir īsts muzejs! — secināja Ričards.

— Jā, jūsu laika zinātniekiem būtu interesanti apskatīt šo kolekciju. Šajā nepieejamajā slēptuvē novietoti paši vērtīgākie Ēģiptes dārgumi, taču diez vai ziņkārīgajiem tik drīz izdosies šeit iekļūt, — atbildēja Amenhoteps, vedinot tālāk savu ceļabiedru, kurā bija pamodies arheologs un kurš neziņā bya apstājies.

Beidzot viņi nokļuva apaļā un pavisam tumšā zālē. Kad Amenhoteps iededza lāpu, Ričards ieraudzēja, ka telpas vidū uz augsta cokola stāv liela pārklāta statuja.

Amenhoteps nospieda atsperi, un cokolā tūlīt atvērās šauras durvis, atsegdamas acīm lejupejošas kāpnes. Beidzot mags apstājās pie bronzas durvīm im nodzēsa lāpu. Brīdi viņi atradās pilnīgā tumsā, tad durvis bez trokšņa atvērās, un pārsteigtais Ričards ieraudzīja grotu ar mirdzošām sienām. Visapkārt valdīja tāda pati nenosakāmas izcelsmes gaisma kā visur citur, vienīgi šeit tā bija spēcīgāka un ar spilgtāku zilganu nokrāsu. Gaisā viļņojās kaut kādi tvaiki, kas neļāva skaidri saskatīt attālākos priekšmetus un spriest par grotas apjomu.