Divas sfinkas

Ričards klusēja un nenovērsa skatienu no Erikso. Viņš apzinājās, ka pat šajā nāves izraisītajā nekustīgumā viņa ir tūkstoškārt daiļāka gan par Teu, gan Almerisu un ka jūtu reibums, ko šī sieviete vienmēr bija viņā izraisījusi, atkal sāk mosties.

— Skolotāj! — viņš šausmās iekliedzās. — Apstājies! Ļauj man aiziet, pirms Erikso atmostas. Esmu vāgš cilvēks, un kārdinājums ir jo lielāks tāpēc, ka viņa mīl mani. Viņa var mani piespiest aizmirst, ka pieder tev, un pateicības vietā par tavu viesmīlību es kļūtu par nodevēju.

— Nomierinies! — atbildēja Amenhoteps, uzlikdams roku viņam uz pleca. — Erikso ir tev bīstama vienīgi tad, ja tavā tuvumā nav tās, ar kuru tevi saista tīra un nesaraujama mīlestība. To otru, kuru sauc par Nuitu, Valēriju vai Almerisu, es atsaukšu atpakaļ no izplatījuma, kur lidinās ēnas, un atdzīvināšu. Tu būsi laimīgs viņas apskāvienos, un Erikso tēlam pār tevi nebūs nekādas varas. Tā ka nomierinies un uzticies man. Taču vispirms es vēlos atgriezt š^jā ķermenī grēcinieces dvēseli, grēcinieces, kura iedomājas, ka spēj no manis aizbēgt.

Galvu nolaidis, Ričards sekoja magam, kas viņu atstāja savā istabā, licis tur pagaidīt.

Ričards tūlīt pat aizmiga. Viņu pamodināja Amen- hotepa balss. Mags pavēlēja Ričardam, lai nāk viņam līdzi. Abi devās uz pazemes zāli, kur stāvēja sfinksa.

— Paņem ķermeni un seko man, — teica Amenhoteps. — Pats es to nevaru nest, jo tas jau ir sairšanas fluīda apņemts.

Uzmanīgi pacēlis Erikso trauslo ķermeni, Ričards to nesa, kā bija pavēlēts. Viņa rokas drebēja, kaut gan nasta bija ļoti viegla. Ja meitenes lokanie locekļi nebūtu tik auksti un pati — tik bāla, varētu likties, ka viņa ir aizmigusi.

Viņi gāja pa jaunu, Ričardam nepazīstamu ceļu, kur galerijas un koridori krustojās kā labirintā, līdz beidzot sasniedza apaļu istabu, ko apgaismoja pieci lieli un augsti gaismekļi, kuru bronzas traukos dega smaragdzaļa uguns.

Istabas vidū bya paaugstinājums, uz kiiru veda vairāki pakāpieni. Uz tā atradās melni drapēta zema gulta. Uz auduma, kas klāja pakāpienus, spilvenus un pašu gultu, bija izšūtas kaut kādas zīmes un hieroglifi. Ap gultu stāvēja septiņi trijkāji, kuros jau bija saliktas ogles, sausas zālītes un sveķaina koka pagales, kas bya apbērtas ar baltu pulveri.

— Noliec viņu gultā un novelc drānas! — aprauti pavēlēja Amenhoteps.

Ričards klusējot paklausīja. Šķita, ka viņam vairs nebija savas gribas. Tikai viena skumja doma: «Ko Amenhoteps ar meiteni darīs?» gailēja viņa izmocītajās smadzenēs. Ričards iekšēji trīcēja, kad norāva no meitenes ķermeņa pēdējos apģērba gabalus.

Pa to laiku Ainenhoteps novilka savu garo audekla tuniku, atstādams vienīgi audekla jostu, kas apņēma viņa gurnus.

— Nostājies tur! — teica mags, norādīdams Ričardam uz vienu no eļļas gaismekļiem, pret kuru tad arī jaunais vīrietis atslējās.

Amenhoteps atvēra palielu lādīti, kas stāvēja uz pakāpieniem, izņēma no tās zizli ar septiņiem mezgliem un aizbāza to aiz jostas, tad nelielu maisiņu ar sarkanu pulveri, ko iebēra visos septiņos trijkājos, un visbeidzot — kausu un nelielu pudelīti.

Mags ielēja kausā šķidrumu, kas atradās pudelītē, tūlīt pacēlās biezi tvaiki un bija dzirdama burbuļo- šana. Iztukšojis kausu, viņš paņēma krīta gabalu, ko bija noglabājis aiz jostas, un novilka ar to apli, kurā ietvēra guļasvietu, septiņus trijkājus un sevi pašu.

Ričards nenolaida no viņa acis un ar šausmām vēroja, kā mainās maga izskats. Viņa ķermenis kļuva sarkanīgs, zem ādas, šķiet, tecēja nevis asinis, bet gan uguns, no pirkstiem plūda gaismas stari, elpa līdzinājās ugunīgam mutulim. Viss ķermenis drebēja un raustajās kā drudzī, bet. ikvienas kustības rezultātā uzvirmoja tādi kā purpursārti viļņi, kas nāca no locekļiem un ekstremitātēm. Visbeidzot, uz visa, kam mags pieskārās, palika fosforiscējoši plankumi.

Satvēris zizli ar septiņiem mezgliem, Amenhoteps saberzēja to starp delnām. Zižļa galā parādījās liesma, un tajā pašā mirklī iedegās ari visi trijkāji, turklāt katrā gailēja citas krāsas liesma. Kopā tās veidoja septiņas varavīksnes krāsas.

Uguns mēles, celdamās augšup, veidoja savdabīgu velvi virs Erikso nekustīgā ķermeņa, apgaismojot to ar daudzkrāsainiem stariem, kuri gan brīžam savijās, taču nesaplūda vienā veselumā.

Tad Amenhoteps sāka rāmi dziedāt kādu dīvainu dziesmu, kas brīžiem skanēja varenāk, brīžiem pārgāja vieglos čukstos. Zizli viņš grieza sev virs galvas, bet ar otru roku, kā likās, rādīja kaut kur tālumā.

Sgģā brīdī viņš bija neparasti skaists ar savu fos- foriscējošo ķermeni, virs galvas degošo žilbinošo liesmu un nesatricināmas gribas izteiksmi, kas staroja viņa skatienā.

Pēkšņi pie Amenhotepa kājām parādījās viegli dūmi. Zeme drebēja, un spēcīgas, svelpjošas vēja brāzmas satricināja istabas sienas. Negaidīta vājuma pievārēts, Ričards pieķērās pie bronzas gaismekļa. Visā ķermenī ieplūda svina smagums. Viņš jutās kā paralizēts, tomēr apziņa ne uz mirkli neaptumšojās — viņš visu redzēja un dzirdēja ar tādu kā slimīgu jutīgumu.