Divas sfinkas

Tobrīd profesors saspringti ieklausījās abu svešinieku sarunā. Bez šaubām, viņi sarunājās senēģip- tiešu valodā, bet profesors uzskatīja sevi par šīs valodas speciālistu un ne mirkli nešaubījās, ka būtu varējis teikt apsveikuma runu pašam Ramzesam II. Tagad, juzdamies dziļi pazemots, viņš bya spiests atzīt, ka gandrīz neko nesaprot. No visas sarunas viņš uztvēra vienīgi Amenhotepa un Rameri vārdus un secināja, ka tieši maga pieminēšana ļāvusi viņiem šeit iekļūt.

— Klausieties, Lejerbah! — ierunājās profesors, pieliecies pie ceļabiedra. — Es domāju, lai Dievs man piedod, ka jūs šeit gaida, tas ir, nevis jūs, bet Rameri. Acīmredzot viņiem šeit nav nedz pulksteņa, nedz kalendāra, un viņi ir aizmirsuši, ka kopš kristiešu vajāšanas aizritējis krietni daudz laika.

Ričards nepaspēja atbildēt, jo pie galda sēdošais cilvēks piecēlās un ar žestu aicināja viņus tuvoties. Mūsu pētnieki nedroši uzkāpa pa kāpnēm un iegāja istabā, toties viņu pavadonis nokāpa laivā, un durvis aizvērās. Svešinieks apveltīja viņus ar uzmanīgu, ne visai laipnu skatienu, tad, atvēris sienā paslēptas durvis, ar žestu aicināja sekot.

Visi trīs nokļuva garā un vāji apgaismotā galerijā. Tās abās pusēs bija nišas, kuru dziļumā iezīmējās augstas, tumšas statujas.

Ričards atcerējās, ka kādā okultismam veltītā grāmatā bļja lasījis par pārbaudījumiem, kādi bya jāiztur tiem, kuri gribēja piebiedroties iesvaidītajiem. Bet vai tas iespējams, ka šāda slepena vieta varēja saglabāties līdz mūsdienām?

Māņticīgas bailes iezagās dziļi satrauktā Ričarda sirdī; viņš centās apskatīt apkārtni, bet uztraukums ik brīdi lika pazaudēt domas pavedienu. Viņš pat neievēroja, kā bija šķērsojis bronzas durvju slieksni un nokļuvis caurstaigājamā telpā, kas bija divreiz lielāka par to, kurā viņi sastapa savu tagadējo pavadoni. Šo istabu piepildīja spoža, bet maiga gaisma, kuras avots nebija nosakāms.

Iekārtojums bija gandrīz tāds pats kā pirmajā telpā Arī šeit vidū stāvēja akmens galds, pie kura sēdēja baltās drānās ģērbies vīrietis.

— Amenhotep! — viņu uzrunāja pavadonis.

Tad, norādījis uz abiem apmeklētājiem, piebilda vēl dažus vārdus, no kuriem Bērs saprata, ka tiek runāts par Rameri, par viņa negaidīto ierašanos.

Ričards pārsteigumā sastinga. Pat viņš saprata, ka tiek uzrunāts Amenhoteps, kura vārds līdz šim bija kalpojis par caurlaidi un aizsargājis viņus. Prāts spītīgi atteicās atzīt, ka šis vīrs ir ēģiptiešu gudrais, kurš, pēc Almerisas vārdiem un manuskriptā lasītā, byis viņa draugs un labvēlis kopš Amazisa laikiem un kura sejas vaibsti viņam šķita tik savādi pazīstami.

Par Amenhotepu nosauktais cilvēks ātri piecēlās un ar noslēpumainu smaidu uz lūpām aplūkoja abus atnācējus. Pēc izskata tas varēja būt gadus četrdesmit vecs vīrietis ar klasiskiem sejas pantiem un asu, caururbjošu skatienu.

— Rameri! Tas esi un neesi tu. Kas tas par savādnieku, kas tevi pavada, ģērbies, tāpat kā tu, tik smieklīgās drānās? — pēc īsa klusuma brīža vaicāja ēģiptietis, pastiepis abas rokas pretī jaunajam cilvēkam.

Ričards bya tik satraukts, ka nespēja parunāt, turklāt viņš saprata vienīgi draudzīgo žestu, nevis Amen- hotepa teiktos vārdus. Bērs bya kaut ko sapratis, jo, pagājis uz priekšu, sāka izskaidroties drausmīgā valodā, kuru pats uzskatīja par vistīrāko ēģiptiešu valodu.

Amenhoteps, nenolaizdams acis no Ričarda, izklaidīgi klausījās Bēra pļāpāšanā. Pēkšņi viņš nodrebēja un, satvēris Ričarda roku, iesaucās — šoreiz latīņu valodā:

— Rameri! Tu esi paguvis no jauna iemiesoties un esi ieradies pie manis saskaņā ar mūsu vienošanos! Cik nemanāmi aizrit laiks, šeit strādājot!

— Paldies Dievam! Beidzot es dzirdu cilvēcisku valodu! Tagad mēs varēsim saprasties, — viņu pārtrauca Bērs, priecīgi berzēdams rokas. — Atļaujiet man piebilst, godājamais Amenhotep, ka ir pagājuši aptuveni divi tūkstoši gadu kopš tā laika, kad sūtījāt Rameri laipno uzaicinājumu jūs šeit apmeklēt.

— Jā, — pievienojās Ričards. — Tā ir dīvaina sagadīšanās, ka mūsu rokās nonāca sfinksas cokolā paslēptais plāns. Es un mans draugs ieradāmies šeit, lai pētītu drupas, un atrodam dzīvus cilvēkus, kuriem laiks acīmredzot neeksistē. Esmu aizmirsis savu pagātni un zinu tikai atsevišķus tās fragmentus. Saki man, vai tas ir iespējams, ka tu būtu Amenhoteps? Ja tā, tad kā tu vēl aizvien esi jauns un spēkpilns? Kā varēja notikt, ka gadsimti aizplūda, bet tu tos neievēroji? Kāpēc laiks tevi neiznīcina vai vismaz neliek novecot?

Amenhotepa lūpās parādījās noslēpumains smaids.

r