Divas sfinkas

Ričards neko neatbildēja. Arī viņš dzirdēja attālas zvana skaņas, un viņa sirds sāka strauji pukstēt. Pēc mirkļa viņš satrūkās un atlēca atpakaļ: plāksne izkustējās no vietas un izveidoja šauru spraugu, pa kuru varēja ieiet viens cilvēks. Ar gluži saprotamu ziņkāri Bērs un Ričards iegāja iekšā un nokļuva tumšā koridorā, uz kura sienām nebya nedz gleznojumu, nedz uzrakstu.

— Sākums ir, bet kā mēs ceļu turpināsim? Par otrām durvīm norādē nav teikts ne vārda. Saskaņā ar plānu galerijai jāstiepjas taisnā virzienā, tad jānogriežas pa kreisi, — domīgi piebilda profesors, nolikdams lukturi zemē.

Šajā brīdī kaut kas viegli nočīkstēja. Koridora otrā galā atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās gara auguma vīrietis baltās drānās un klaftu galvā. Viņš pacēla lāpu, kuras trīcošā liesma neskaidri izgaismoja šā cilvēka bronzas krāsas seju.

— Kas jūs esat, svešzemnieki? Ko šeit meklējat? — viņš jautāja senēģiptiešu valodā, kā šķita profesoram.

Uztraukumā Bērs neatrada vārdus atbildei un tikai mehāniski murmināja:

— Amenhoteps… Rameri…

Lai gan atbilde bija lakoniska, ieejas sargu tā, šķiet, apmierināja, un viņš ar žestu lika abiem sekot.

Tad viņš nospieda slepenu atsperi, un ieejas sprauga, pa kuru iespīdēja bālganā mēnessgaisma, klusi aizvērās, neatstājot nekādas pēdas.

Lejerbahs un profesors tramīgi saskatījās. Viņi atradās gūstā, tomēr, lai cik riskants bija šis pasākums, atkāpties bija par vēlu, un abi klusēdami sekoja pavadonim. Otrās durvis aizvērās tāpat kā pirmās. Tagad viņi gāja pa garu galeriju, kas bija tikpat kaila un šaura kā pirmā.

«Vai tikai šeit neatrodas kāda slepena biedrība — masonu loža vai kas līdzīgs?» nodomāja profesors. «Protams, ir savādi, ka vārdi «Rameri un Amenhoteps» vēl aizvien saglabājuši savu nozīmi un ka, pateicoties tiem, mūs pieņēma. Bet mēdz būt arī tādi dīvaini gadījumi! Būtu labi, ja ar šo subjektu varētu aprunāties kādā valodā, runāt senēģiptiski nebūt nav interesanti, ja esi tik uztraucies.»

Profesors tomēr apvaicājās, kurp viņus ved. Taču viņš veltīgi atkārtoja savu jautājumu angļu, vācu un pat arābu valodā — noslēpumainais pavadonis klusēja.

— Viņam acīmredzot pavēlēts neatbildēt un izlikties neko nesaprotam, — noburkšķēja Bērs.

Ričards bļja tik satriekts, ka mehāniski gāja aiz pavadoņa un nebija spējīgs pat domāt.

Koridors strauji nogriezās, un viņi nokļuva nelielā apaļā istabā ar samērā zemu un resnu kolonnu vidū. Visur bya redzami košām krāsām veidoti zīmējumi, bet gaismas bija par maz, turklāt pētnieki bija pārāk uztraukušies, lai spētu visu uzmanīgi apskatīt. Ar dažiem aprautiem vārdiem un izteiksmīgu žestu pavadonis pavēlēja viņiem nolikt zemē visas mantas. Ar sāpošu sirdi Bēram un Lejerbaham vajadzēja šķirties no savām virvēm, āmuriem, lāpām un cita aprīkojuma, — maiss ar pārtiku bija palicis ārpusē.

Kad viss bija sakrauts pie sienas, pavadonis aizgāja kolonnas otrā pusē, un abi pētnieki pat nepamanīja, ka viņš atvēra durvis. Tad viņi devas lejup pa šauram kāpnēm.

Nokāpuši, pēc Bēra aprēķina, vairāk nekā trīsdesmit pakāpienus, viņi apstājās pie apzeltīta režģa. Kad pavadonis to atvēra, abi ieraudzīja sev priekšā pazemes kanālu ar akmens velvi. Pie apakšējā pakāpiena atradās balti krāsota laiva. Tās augsti paceltais pakaļgals bija izveidots sfinksas formā. Tur dega uguns, kas izplatīja spožu gaismu, līdzīgu elektriski ai. Tā izgaismoja ar gleznojumiem klātās sienas un kanāla gludo virsmu.

Visi trīs iekāpa laivā. Pavadonis paņēma īsos airus, un laiva sāka viegli slīdēt uz priekšu. Tunelis bija garš, un acs nevarēja saskatīt tā galu. Pēkšņi laiva apstājās pie kāpnēm, kas izauga gluži kā no sienas. Pavadonis pieairēja tām klāt, veikli uzskrēja augšā un nospieda atsperi, kas bya paslēpta sienas apgleznojumā Atvērās eja uz diezgan lielu, spoži apgaismotu istabu. Tajā atradās guļasvieta, ko klāja panteras āda, liela izkrāsota koka lāde, plaukti, kuros bija saliktas dažādas kastes un tīstokļi, daži ļoti senlaicīgi krēsli un divi akmens galdi. Uz viena no tiem stāvēja divas krūkas un divi kausi; otrs, kas atradās istabas vidū, bija nokrauts ar manuskriptiem un neparastas formas instrumentiem. Pie viena no galdiem, pārliecies pār attītu tīstokli, sēdēja baltās drānās ģērbies vīrietis. Viņam galvā bija tāds pats klafts kā pavadonim.

Šā vīrieša vecumu bīja grūti noteikt. Bronzas krāsas seja bija majestātiski mierīga. Kad pavadonis sāka viņam kaut ko stāstīt, viņš pētoši aplūkoja Ričardu un Bēru, kuri vēl arvien sēdēja laivā. Barons bija bāls kā audekls. Viņa satraukums bija tik spēcīgs, ka brīžiem acīs satumsa un aizrāvās elpa. Arī Bērs bija satraukts, taču zinātnieka ziņkāre lika viņam aizmirst, kādas briesmas var būt saistītas ar šo dīvaino piedzīvojumu.