Divas sfinkas

— Starp citu, uzraksts ir ļoti neskaidrs, un tajā vēstīts par vairākām personām.

— Varbūt par Amenhotepu un Erikso?

Tagad bija Bēra kārta izbrīnā pavērt muti.

— Kā, vai tad jūs jau esat izlasījis un tikai gribējāt mani pārbaudīt? — viņš jautāja pēc īsa klusuma brīža.

Ričards nepacietīgi paraustīja plecus.

— Kas par muļķībām! Es neko neesmu izlasījis, jo neko nesaprotu no hieroglifiem. Taču savā ziņā esmu iejaukts tik neparastā notikumā, ka patiesi var sajukt prātā. Tagad, lūdzu, vārds vārdā nolasiet man cokolā iegravēto uzrakstu.

— Atkārtoju: uzraksts ir ļoti neskaidrs, kaut kas nav pateikts līdz galam. Tam, šķiet, ir divi autori. Sākumā ir tāda kā norāde, kurā pieminēts tēlnieks, Amazisa laikabiedrs, un princese Nuita, kuras seja iemūžināta sfinksas vaibstos. Pēc tam — tas ir pilnīgi nesaprotami — šis pats tēlnieks dāvina sfinksu kādai romietei Valērijai un sauc to par sava pirmā darba kopiju. Tad seko otrs uzraksts kā vēstījums Rameri no kāda Amenhotepa, kurš sevi dēvē par varenu magu. Tajā tiek pavēstīts, ka Amenhoteps un Erikso atrodas drošā vietā un ka visus norādījumus un precizējumus Rameri atradīs viņam zināmajā slēptuvē. Lūk, vārds vārdā šā uzraksta saturs. Ja jūs, Lejerbah, tajā visā saprotat kaut ko vairāk nekā es, tad jūs mani bezgala aplaimotu, ja paskaidrotu…

Ričards saķēra galvu rokās un vairākas reizes šķērsoja istabu. Tad, apstājies profesora priekšā, teica:

— Labi! Es jums visu pastāstīšu, jo pats vairs neorientējos šajā jūklī.

īsos vārdos viņš pastāstīja visu, ko bija dzirdējis no Almerisas un ko uzskatīja par halucinācijām. Viņa atradums un zinātnieka atšifrētais uzraksts apstiprina faktus, kurus bya pieminējusi nelaiķe, lai cik neticami tas arī šķistu.

Bērs tikai skeptiski krekšķināja un kasīja sev aiz auss.

— Neiedrošinos apstrīdēt tādu neparastu faktu sakritību, bet vai jūs esat pārliecināts, ka neesat to visu nosapņojis — nogriezto roku un to, kā hroniku rakstīja sieviete no citas pasaules?

Ričards klusējot izņēma no galda atvilktnes aprakstītu lapu žūksni, pēc tam atvēra sfinksu, izņēma pudelīti un aprakstītajā audeklā ietīto roku. Kā neticēdams savām acīm, profesors rūpīgi apskatīja katru lietu, tad pašūpoja galvu.

— Lai velns mani parauj, ja es kaut ko saprotu! Šīs asinis, ja vien šķidrums patiesi ir asinis, un roka, kuru uzskatot drebuļi pārskrien pār ķermeni un kura tik maz līdzinās īstena kristieša rokai, bet galvenais — šis rēga rakstītais manuskripts — tas viss ir tik pretdabisks, ka tādu kokteili uzreiz grūti norit. Viss ir jāapdomā un jāizpēta, ko es ari darīšu, vispirms izlasot uzrakstu virs zīmējuma. Ir skaidrs, ka jūs esat atklājis slēptuvi, uz ko norāda uzraksts uz cokola. Vispirms iepazīsimies ar Rameri dotajām instrukcijām. Tā kā šis darbs prasīs ne mazāk kā pāris stundas, tad es jums, draugs, iesaku nedaudz pagulēt. Jūs pats esat līdzīgs rēgam. Visi šie pretdabiskie piedzīvojumi ir jūs nomocījuši un satraukuši jiīsu nervus. Dievs vien zina, ar kādu atklājumu es jūs pārsteigšu, kad jūs atmodīsities.

Ričards apzinājās, ka šāds padoms nāk īsti laikā. Viņš aiz noguruma gluži vai krita no kājām un juta, ka galva reibst. Viņš neatminējās, kad vēl būtu juties tik noguris. Tāpēc, ieņēmis pilienus im iztukšojis kausu vīna, viņš atgūlās uz dīvāna un tūlīt pat cieši aizmiga.

Kad Ričards pamodās, bya jau nakts un uz rakstāmgalda dega sveces. Profesors vēl aizvien pētija sev priekšā izklāto zīmējumu. Viņa sejā bija vērojama tāda iedvesma un drudžaina interese, ka Lejerbahs jutās pārsteigts.

— Kā ir, profesor? Jūsu izskats rāda, ka esat uzzinājis ko interesantu, — teica Ričards, pieceldamies no dīvāna.

Bērs pielēca kājās un, uzlicis abas rokas Ričardam uz pleciem, priecīgi iesaucās:

— Vai zināt, Lejerbah, ko es atradu? Lielās piramīdas un galerijas, kas to savieno ar Gīzas sfinksu, slepeno pazemes plānu. Es gribētu kopā ar jums doties turp un uz vietas visu izpētīt. Tieši tagad man ir brīvs laiks. Esmu tā ieintriģēts, ka došos turp, lai vai kas, bet jūs — kā vēlaties.

— Es nevēlos neko citu kā vien doties jums līdzi. Bet vai jūs tiešām esat pārliecināts, ka iespējams iekļūt pazemes telpās zem piramīdas? — priecīgi jautāja Lejerbahs. — Esmu lasījis, ka okultisti uzskata lielo piramīdu par templi, kurā notiek iesvaidīšana senajās mistērijās, un par patvēruma vietu, kur slēpjas augstāko pakāpju magi. Pat tad, ja tā būtu patiesība, es baidos, ka ejas būs aizgruvušas un laika zoba skartas.