Divas sfinkas

— Fridrih, tu laikam esi galīgi prātu zaudējis! Bez kāda iemesla satrauci visu māju un sacēli tādu skandālu! — trakās dusmās kliedza Ričards.

— Gribot negribot satrauksi, kad jūs te ieslēdzies sēžat jau trešo dienu un neizrādāt dzīvības zīmes…

— Ienāc un aizver durvis! Bet jūs varat iet, — Ričards viņu pārtrauca. — Un tu uzdrošinies melot, ka trīs diennaktis neesi varējis šeit iekļūt, kad vēl vakar vakarā pasniedzi man aukstās vakariņas un es tev aizliedzu mani traucēt, jo man vajadzēja uzrakstīt svarīgas vēstules!

— Mans Dievs! Tas taču bija ceturtdienas vakarā, barona kungs, bet šodien ir svētdiena. Ja jūs man neticat, paskatiet avīzes, un jūs pats par to pārliecināsities! Mans Dievs! Ko es pārdzīvoju! Sākumā nodomāju, kas jūs nodarbojaties ar spiritismu, tāpat kā lēdļja no 5. numura, kuras seansi ilgst bezgalīgi un kura iedeva jums grāmatas ar padomiem, kā jāizsauc gari. Ņemot vērā baroneses nāvi un jūsu bēdas, es iedomājos, ka vēlaties izsaukt viņas dvēseli. Mani pārliecināja, ka tas nav bīstami. Kad nu jūs tomēr nerādījāties vairākas dienas, uzskatīju jūs par mirušu un ataicināju komisāru.

Ričards gandrīz neklausījās, ko stāsta Fridrihs. Viņš prātoja, nekādi nespēdams saprast, kā gan laiks, kas viņam šķita tikai dažas minūtes, varēja izstiepties tryu dienu garumā. Tfe viņš pamanīja uz galda krietni biezu papīru kaudzi. Ričards pārliecinājās, ka lapas ir rūpīgi sanumurētas un sīkā rokrakstā aizpildītas. Sfinksa stāvēja savā vietā, bet lietas, ko viņš tajā atrada, bija pazudušas, kaut gan viņš neatcerējās, ka būtu tās paslēpis.

— Labi, Fridrih! — viņš pārtrauca pļāpīgo sulaini. — Atnes man brokastis un pēc tam atstāj mani vienu. Nebaidies, es neieslēgšos. Turklāt likšu visu šeit salabot, kamēr viesošos pie profesora Bēra.

Lejerbahs steidzīgi paēda brokastis, vēlēdamies pēc iespējas ātrāk palikt viens, lai pārliecinātos, vai viņš ir gulējis vai arī sfinksas cokolā patiesi atrodas redzētās lietas.

Tiklīdz Fridrihs bija aizgājis, Ričards apsēdās pie galda, pievilka sev tuvāk sfinksu un nospieda zilā lotosa zeltīto auglenīcu. Tūlīt atskanēja sprakšķis un atvērās sprauga, kurā gulēja pudelīte un sainis ar mocekles roku.

Tātad viņš nebija sapņojis! Ričardam radās vēlēšanās vēlreiz aplūkot roku, kas bija tik labi saglabāta, izmantojot kādu viņam nezināmu metodi. Atritinot sadzeltējušo audeklu, viņš pārsteigts ievēroja, ka tā iekšpusē atrodas zīmējums, kurā attēlota sfinksa un piramīda. Virs zīmējuma bija uzskicēts sarežģīts plāns, bet zem tā — teksts.

— Jāpalūdz Bēram, lai viņš to izlasa! Šis notikums kļūst aizvien noslēpumaināks un interesantāks, — Ričards nomurmināja, ielikdams roku atpakaļ slēptuvē.

Tad, apskatījis lapu kaudzi, viņš pārliecinājās, ka tas ir pabeigts stāsts, turklāt uzrakstīts tik pareizā un izsmalcinātā latīņu valodā, ka būtu darījis godu pašam Ciceronam; tas bija vēstījums par kaut kādu Valēriju.

Ričards ieslēdza rokrakstu galda atvilktnē. Viņš jutās pārāk satraukts, lai spētu izlasīt šo neparasto hroniku, ko bija uzrakstījusi citas pasaules iemītniece. Viņš ļoti skaidri atcerējās šīs sievietes skaisto augumu, viņas skūpstu uz pieres un vārdus: «Es aprakstīšu tev kādu dzīvi, kas apglabāta zem gadsimtu pīšļiem.»

Lai gan Ričards jutās ļoti noguris, viņš alka pēc tīra gaisa un kustībām, lai tiktu skaidrībā par savām jūtām. Tāpēc viņš tūlīt pat devās pie profesora Bēra, nospriedis, ka tas katrā ziņā jau ir atgriezies no savas ekskursijas. Rūpīgi ieslēdzis dārgo sfinksu, viņš atstāja istabu.

Profesors bija mājās un tobrīd kopēja un kārtoja virkni līdzatvesto uzrakstu. Viņš ar prieku sagaidīja Lejerbahu, bet, pārsteigts par drauga slimīgo izskatu, apjautājās par viņa veselību.

Uz profesora jautājumiem Ričards atbildēja izvairīgi un tūlīt novirzīja sarunu uz citu tematu, pastāstīdams, kā Almerisa atrada sfinksu. Visbeidzot viņš lūdza profesoru izlasīt hieroglifus, kas bija iegravēti cokolā.

Bērs bija ieintriģēts un tūlīt pat vēlējās redzēt tik interesantu atradumu. Viņš paņēma vārdnīcu, biezu burtnīcu, lupu, un viņi devās ceļā.

Ieraudzējis kasti un sfinksu, Bērs izbrīnā iekliedzās.

— Jā, tas ir pilnības kalngals! Tas ir kaut kas nenovērtējams! — viņš atkārtoja, apbrīnodams mākslas darbu.

Beidzot vecais vīrs ķērās pie hieroglifu atšifrēšanas. Pēc divu stundu ilga darba viņš izslējās un noslaucīja no pieres sviedrus.

— Nu, kas tur rakstīts? Vai apradāt kādas norādes par šīs interesantās lietas izcelsmi? — jautāja Lejerbahs, kas ar nervozu nepacietību bija vērojis profesora ilgo darbošanos.

— Jā, sfinksa, izrādās, nav tik sena, kā biju iedomājies. Tā attiecas uz Amazisa valdīšanas laiku, tas ir, uz periodu neilgi pirms persiešu iebrukuma. Sfinksas sejā atainoti princeses Nuitas vaibsti. Šīs sfinksas autors ir tēlnieks Rameri, bet…

— Rameri! Tēlnieku sauca par Rameri! — viņu pārtrauca Ričards, uzlēkdams kājās.

— Kāpēc jūs tā satraucaties? Rodas iespaids, ka jūs esat pazinis šo Rameri. Ha, ha, ha!

Un profesors smēja savus sulīgos un jautros smieklus. Tad viņš turpināja: