Divas sfinkas

Savas aizbraukšanas priekšvakarā Ričards aizgāja uz Almerisas kapu, pēdējo reizi nolika uz tā lotosziedu vainagu, ko pats bija nopinis, un ilgi skaitīja lūgšanas. Tad, smagi nopūties, atspiedās pret nožogojumu, nespēdams atstāt vietu, kas raisīja sirdij tik dārgas atmiņas. Viņa iztēlē atdzima brīnišķā būtne, kas tagad gulēja šeit, zem šā akmens, un neviļus Ričards atcerējās viņas nāves naktī redzēto baismīgo vīziju.

— Neskumsti, mans mīļotais! Es sekošu tev visur, kur vien tu dosies, — ļoti skaidri viņa ausī iečukstēja Almerisas balss.

Ričards nodrebēja un pagriezās, taču neviena nebija.

— Jā, ir tiešām laiks braukt projām, citādi šajā slimīgi nervozajā atmosfērā man sākas halucinācijas, — viņš nomurmināja, atgriezdamies mājās.

Ceļojums un lietu kārtošana Aleksandrijā mazliet palīdzēja Lejerbaham atgūt viņam raksturīgo prāta elastību. Vienīgi brīžos, kad viņš aplūkoja Almerisas portretu, atgriezās skumjas. Pēc kādām sešām nedēļām Ričards bija tiktāl nomierinājies, ka jau spēja domāt par Teu un attiecībām, par kurām bija jātiek skaidrībā.

— Pēc diviem mēnešiem beidzas vecā grāfa noteiktais termiņš, un tad es varu atgriezties. Braukšu, izstāstīšu Tfeai visu, kas šeit noticis, un tad lai viņa pati izlemj, vai vēl aizvien vēlas mani sev par vīru.

Tāds bija barona lēmums.

Sēras, ko Ričards glabāja sirdī, neļāva viņam iekļauties pilsētas trokšņainajās izklaidēs, toties viņš ar jaunu sparu pievērsās to seno laikmetu liecību izpētei, ar ko Aleksandrijas vēsture bija tik bagāta.

Apskatot kādu no šādām pagātnes atmiņu pilnām vietām, Ričards iepazinās ar kaislīgu arheologu doktoru Emanuilu Bēru, bijušo etnoloģļjas profesoru vienā no Vācijas universitātēm. Būdams bagāts un neatkarīgs cilvēks, Bērs bija atstājis darbu un nu jau vairākus gadus dzīvoja Ēģiptē, sev par prieku nodarbodamies ar izrakumiem.

Kaut arī viņam bija jau sešdesmit gadu, profesors tomēr bija mundrs un spēcīgs. Jautrais un dzīvespriecīgais raksturs padarīja viņu par lielisku biedru, tāpēc, neraugoties uz gadu starpību, Bērs un Lejerbahs drīz vien kļuva labi draugi.

Reiz Lejerbahs sēdēja mājās, nolēmis pievērsties lietišķām vēstulēm. Lai atbrīvotu savu rakstāmgaldu, viņš sāka kārtot skapī dažādas nesen nopirktas senlietas, un gluži nejauši redzeslokā nokļuva kaste, kurā glabājās Almerisas dāvātā sfinksa.

Kā viņš varēja aizmirst šo brīnišķīgo un dārgo lietu? Kā nebija iedomājies to parādīt draugam profesoram? Ričards uzmanīgi izņēma kasti, nolika uz galda un sāka vērīgi aplūkot.

Tikai tagad viņš pamanīja, ka sfinksa bya darināta nevis no bazalta, bet gan no cita, viņam nezināma materiāla. Ar pieaugošu apbrīnu viņš aplūkoja meistarīgo darinājumu un tā filigrānos ornamentus. Ričarda interese vēl vairāk pieauga, kad viņš atklāja, ka apkārt ahāta cokolam trīsceturtdaļmetra garumā un gandrīz pusmetra platumā stiepjas hieroglifu josla.

— Bēram būtu šis uzraksts jāizlasa. Žēl, ka viņš atgriezīsies no savas ekskursijas tikai parit, — nomurmināja Ričards, priecādamies par sfinksas galvu.

Neviļus viņš pieskārās ziedam uz sfinksas galvas un acīmredzot ar pirkstu uzspieda uz zeltītās aug- lenīcas. Tajā pašā mirklī atskanēja viegls knakšķis, un Ričardam uzvēdīja miklums un tik spēcīgs aromāts, ka viņam noreiba galva un viņš atslīga pret krēsla atzveltni. Vājums tomēr drīz pārgāja, Ričards izslējās un pārsteigts ieraudzīja, ka sfinksa ir novirzījusies sānis no pjedestāla, atklādama iegarenu spraugu, kurā atradās neliela pudelīte un kāds priekšmets, kas bija ietīts sadzeltējušā audeklā.

Vispirms Ričards uzmanīgi izņēma kristāla pudelīti ar kaut kādu sārtu šķidrumu. Uz sudraba aizbāžņa bija redzams sarkans emaljas krusts.

Tad Ričards izņēma otru priekšmetu. Attinis audeklu, viņš nodrebēja un acumirklī visu nolika atpakaļ uz galda. Tā bļja sievietes roka, tik labi saglabājusies, ka šķita esam dzīva. Uz viena no maigajiem un lokanajiem pirkstiem ar sārtajiem nadziņiem bya vienkāršs un masīvs zelta gredzens. Ričardam šķita, ka tieši no rokas plūst patīkamais, bet uzbudinošais aromāts, kas bija piepildījis istabu un apgrūtināja elpošanu.

Tieva zelta stīpa apņēma roku, bet pie šīs aproces ķēdītē bija piekārta metāla plāksnīte ar uzrakstu, kuru Ričards saburtoja ar grūtībām, jo tas bija latīņu valodā. Uzraksts vēstīja: «Valērija, patriciete, mirusi kā kristiete.» Tālāk sekoja nāves diena un gads.

Ričardam pārskrēja māņticīgu baiļu drebuļi, kad viņš, atbalstījies pret galdu, sāka pētīt roku. Cik gan daiļai vajadzēja būt sievietei, kuras roka ir tik ideāli veidota! Un šī sieviete bijusi mocekle, viena no tām apbrīnojamām varonēm, kuras mūsdienu izvirtusī un skeptiskā paaudze nesaprot, tāpat kā savulaik nesaprata romiešu sabiedrība. Bija skaidrs, ka sarkanais šķidrums pudelītē ir Valērijas asinis. Bet kā izskaidrot to, ka šīs asinis ir saglabājušās vairāk nekā divu tūkstošu gadu garumā un izskatās tik svaigas un šķidras, it kā nule būtu izplūdušas no šīs maigās, graciozās rokas dzīslām?

Noslēpums! Un noslēpums ir arī tas, kā šīs kristietes roka nokļuvusi senā ēģiptiešu sfinksā.