Divas sfinkas

Kā viņam gribētos atminēt šo tālās pagātnes mīklu! Kādā dzīves drāmā piedalījusies šī brīnumskaistā roka? Kā lūpas klājušas skūpstiem šos smalkos pirkstiņus? Uz kā rokasspiedienu tie ir atbildējuši?

Pēkšņi Ričards satrūkās un abām rokām satvēra galvu. Viņš atcerējās Almerisas kādreiz teiktos vārdus: «Es biju romiete Valērija. Mēs mīlējām viens otru, bet ļaunā Erikso atkal nolaupīja man tavu sirdi. Aiz bēdām es kļuvu par kristieti un aizgāju bojā.»

Lejerbakam šķita, ka šie vārdi vēl aizvien skan ausīs. Viņa priekšā guļ mocekles Valērijas roka, kas tika noslēpta sfinksā, kuras vaibsti tūlīt atsauc atmiņā Almerisas maigo seju.

— Ak Dievs! Cik akli mēs esam un cik maz zinām! — viņš nočukstēja, slaucīdams no pieres aukstus sviedrus. — Varbūt šajā mirklī manā priekšā atvērusies manas nezināmās pagātnes lappuse, bet es to nespēju izlasīt! Vai tad Almerisa man nestāstīja, ka mēs jau esam dzīvojuši citos ķermeņos un mīlējuši viens otru? Vai drīkstu to noliegt, saņemot tādus pierādījumus? Protams, sirds, kas pukst manās krūtīs, ir jauns orgāns. Bet kas pierāda, ka gars, kas atdzīvina šo sirdi, un saprāts, kas funkcionē manās smadzenēs, nedomāja un nedarbojās jau agrāk? Kā pierādīt, ka mana mīlestība uz Almerisu nav pagātnes atbalss?

Iegrimis savās domās, Ričards nemanīja, ka viņa locekļi kļūst svina smagi un ledainas trīsas pārskrien pār ķermeni. Pēkšņi viņam noreiba galva un visa apkārtne sāka līgoties un griezties. Aromāts, kas piepildīja istabu, viņam likās smacējošs un neizturams, un Ričards bezspēcīgi atkrita krēslā. Tomēr viņš ne uz mirkli nezaudēja samaņu, pat vairāk — redze un dzirde, šķiet, ieguva slimīgu jutīgumu.

Ričards redzēja, ka visi priekšmeti izstaro fosforis- cējošu gaismu, istaba piepildās ar sudrabainu dūmaku, bet virs pudelītes uzšaujas liesma. Tā vispirms paplašinājās, tad kļuva blāvāka, saplaka un pamazām ieguva neparasti daiļas sievietes veidolu. Sieviete līdzinājās Almerisai, tomēr nebija viņa. Viņa bija augumā lielāka, majestātiskāka un lepnāka.

Vīzija smaidīdama tuvojās Ričardam, noskūpstīja viņu uz pieres un apslāpētā balsī iečukstēja ausī:

— Šo pagātnes lappusi, kuru tava dvēsele, ko nospiež jaunais miesas apvalks, velti cenšas izsaukt no atmiņas, es tev uzrakstīšu, un tavā priekšā atdzims zem gadsimtu pīšļiem apbedītā dzīve.

Vienu roku sieviete uzlika Ričardam uz galvas, bet otru pastiepa pret galdu. Tikai tagad ārsts ievēroja, ka viņai trūkst labās rokas delnas. Tiklīdz viņa pieskārās uz galda gulošajai delnai ar savu delmu, abas daļas savienojās, un roka bija vesela. Sieviete paņēma papīru un zīmuli un sāka neticami ātri rakstīt. Gan roku, gan zīmuli kā čūska apvija fos- foriscējoša gaismas lente.

Pēkšņi no rokas, kas gulēja Ričardam uz pieres, izšāvās dzirksteļu spiets un apžilbināja viņu. Ārstam šķita, ka viņam kāds būtu iesitis ar koku pa galvu un pašu iemetis izplatījumā. Taču šo triecienu drīz vien nomainīja apmierinātības un maiguma sajūta. Elpot kļuva vieglāk, un viņš vairs nesēdēja, bet gan lidinājās ap savu krēslu. Taču viņš skaidri redzēja baltās drānās tērpušos sievieti, kura, noliekusies pār viņa galdu, turpināja rakstīt. Toties visa apkārtne bya kļuvusi citāda. Kabineta sienas bija attālinājušās un gluži vai izzudušas dūmakā. Varena vēja brāzma, likās, attīrīja izplatījumu, un tagad to apmirdzēja spoža gaisma. Uz šā žilbinošā fona gluži kā dzīvas gleznas slīdēja garām ainavas un it kā pazīstamu, bet reizē nepazīstamu cilvēku mājas dzīves ainas. Šo brīnumaino panorāmu pavadīja vesels skaņu, melodiju un balsu virpulis. Ainas ātri nomainīja cita citu un, kas bija visdīvainākais, ieplūda viņā, te uzdvešot ledainu aukstumu, te pusdienas svelmi.

Ričards sasprindzināja visu savu gribu, cenzdamies uztvert vai saskatīt garām slīdošajās ainās kādas konkrētas detaļas, bet tas viņam neizdevās. Uz īsu brīdi parādījās kāds seno ēģiptiešu pilsētas nams vai templis, naksnīgā Nīla, romiešu tribunāls, ļaužu pārpilna iela, mīlas scēna vai asiņainas kaujas skats. Ainas nomainīja cita citu gluži kā kaleidoskopā. Pamazām Ričardu pārņēma nogurums. Šis skaņu un tēlu virpulis viņu nospieda un smacēja. Pēkšņi viņam līdzās atskanēja stiprs brīkšķis, kas palīdzēja izrauties no šā dīvainā stāvokļa.

Trīcēdams kā drudzī, Ričards izslējās un ieraudzīja, ka durvis ir uzlauztas. Uz sliekšņa stāvēja viņa kalpotājs Fridrihs, policijas komisārs, atslēdznieks un viesnīcas apteksne.

— Ko tas nozīmē? Ar kādām tiesībām jūs, komisāra kungs, ielaužaties pie manis tik savdabīgā veidā? — nikni vaicāja Lejerbahs, pieceldamies no krēsla.

— Pēc viesnīcas saimnieka un jūsu kalpotāja lūguma. Viņš paziņoja, ka jau divas diennaktis jūs esat ieslēdzies un neizrādāt nekādas dzīvības zīmes. Tā kā durvis bija no iekšpuses aizbultētas ar aizbīdni, bet uz mūsu daudzkārtējiem saucieniem jūs neatbildējāt, es pavēlēju tās uzlauzt, — atbildēja komisārs.

Tad paklanījies pieklājīgi piebilda:

— Tā kā esat dzīvs un vesels, baron, man atliek vienīgi atvadīties un lūgt jums piedošanu.