Divas sfinkas

— Tieši to mēs arī noskaidrosim. Šiem norādījumiem ir jābūt pareiziem, jo tie bija domāti nevis mums, bet gan Rameri, kas pieminēts uzrakstā. Acīmredzot sfinksa nenonāca pie tā, kam bija paredzēta, vai ari šis cilvēks nevarēja izmantot vēstījumu, jo dižais mags Amenhoteps lika viņam ierasties lielajā piramīdā, kur atrodas pats kopā ar Erikso. Starp citu — par viņu! Jāatzīstas, ka pāršķirstīju manuskriptu Ari tur pieminēta šī persona, kurai, šķiet, bijusi liktenīga loma visu šo cilvēku dzīvē. Cik varu spriest, Erikso bija iemīlējusies Rameri, bet viņu savukārt mīlējis Amenhoteps. Tur pieminētas arī miega zāles, ar kurām var aizmidzināt uz veseliem gadsimtiem. Lūk, izskaidrojums tam, kā Amazisa laikabiedrs Rameri varēja izrādīt simpātijas romietei Valērijai…

Profesors no sirds iesmējās. Ričards nopietni iebilda:

— Mūsu skeptiskajam prātam tas viss šķiet smieklīgs un neiespējams, taču pēc tā, ko pēdējā laikā esmu pārdzīvojis un redzējis, viss kļūst iespējams. Es neko vairs neiedrošinos noliegt un jautāju sev, vai tikai mans skepticisms gluži vienkārši nav tumsonība?

— Velns parāvis! Vai tad cilvēks var palikt skeptiķis, ja pie viņa ierodas mocekle, kas skūpsta viņu un pavēsta par notikumiem, kas risinājušies pirms diviem tūkstošiem gadu? — ironiski ierunājās Bērs. — Taču atgriezīsimies pie piramīdas izpētes. Manuprāt, šo izpēti veikt ir jūsu pienākums. Almerisa, kā jūs stāstījāt, dēvēja jūs par Rameri, un, tā kā neapstrīdami fakti apstiprina, ka tēlnieks ar šādu vārdu patiesi ir dzīvojis, tad mums nekas netraucē ticēt, kā to darīja ēģiptieši, ka jūs esat jauniemiesojies Rameri un ka jums ir pienākums parādīt godu Amenho- tepa mirstīgajām atliekām.

— Tātad nolemts — mēs braucam. Jebkurā gadījumā esmu ieinteresēts tikpat lielā mērā kā jūs. Nav svarīgi — esmu vai neesmu Rameri, svarīgi ir, ka mēs esam nokļuvuši uz kādas dīvainas drāmas pēdām. Laimīgā nejaušība, ka sfinksa ir atkal atrasta, tikai palīdz mīisu pētījumiem. Profesor, vai esat ar mieru mūsu braucienu turēt noslēpumā?

— Bez šaubām! Par mums tikai smietos. Nevienam ne vārda! Runāt varēsim pēc tam, kad būsim atklājuši sfinksas un piramīdas noslēpumu.

IV

Pēc nedēļas Lejerbahs un profesors jau bija sasnieguši Memfisas drupas un vakarā gluži kā čigāni apmetās lielās piramīdas pakājē. Viņu ierašanās oficiālais mērķis bija veikt arheoloģiskās izpētes darbus. Viņiem bija telts, arābs pavadonis un divi kalpotāji. Un tā vakarā pēc maltītes viņi iegāja savā teltī, bet arābi nogūlās pie ugunskura un aizmiga.

Bērs un Ričards veica pēdējos sagatavošanās darbus. Katrs no viņiem bija paņēmis izturīgas virves rituli, vairākas lāpas, cērti un āmuru. Viņi bija paņēmuši līdzi arī pazemes galeriju plāna kopiju. Ja šis plāns atbilda īstenībai, tad pazemes galeriju kopgarums bija visai ievērojams, tāpēc viņi bija apgādājušies arī ar pārtikas krājumiem.

Tā sagatavojušies, pētnieki devās ceļā. Nakts bija silta. Kad viņi bija nokļuvuši līdz sfinksas pamatnei, uzlēca mēness, un tā gaismā simboliskā briesmoņa gigantiskais siluets līdzīgi kalnam iezīmējās uz tumšzilās debess fona.

Starp sfinksas ķepām, kas bya attīrītas no smiltīm, vīdēja augsta akmens plātne, ko faraons Tutmoss IV bija dāvājis dievībai Kopri, kas bija parādījusies viņam sapnī, kad tas vēl bija princis, un lūgusi attīrīt smiltis, kas bya aizsegušas tās attēlu.

Ričards un profesors vērīgi aplūkoja šo plātni. Pēc plāna šeit vajadzēja atrasties ieejai. Lai gan viņi cītīgi pētīja un iztaustīja akmeni, izklauvēja to ar āmuriem, cenzdamies uziet tukšumu, visi pūliņi bija veltīgi: plāksne bija tik cieši sakļāvusies ar akmeni, ka, šķiet, veidoja vienu veselumu.

Pēc stundu ilgiem nesekmīgiem meklējumiem profesors nometa āmuru un apsēdās smiltīs.

— Klausieties, baron! Viss šis stāsts par pazemi ir tikai joks, bet mēs abi esam senās mistifikācijas upuri, — viņš vīlies secināja, slaucīdams nosvīdušo pieri.

— Pagaidiet! — atbildēja Ričards, kas stāvēja, atspiedies pret plāksni, un par kaut ko prātoja. — Varbūt mēs neesam pareizi sākuši. Plānam pievienotajā norādē bija teikts, ka noteiktā secībā jāuzsit pa dažādiem uzraksta burtiem, lai tiem, kas ir iekšā, pavēstītu…

— …par Rameri ierašanos! — smiedamies viņu pārtrauca profesors un, slaucīdams acis, piebilda:

— Mans dārgais draugs, jūs esat aizmirsis, ka šis norādījums ir divus tūkstošus gadu vecs, un ir maz ticams, ka tur vēl kāds gaidītu ierodamies Rameri, kaut arī tagad viņš kļuvis par baronu Lejerbahu.

— Es neesmu tik godkārīgs, lai uz to cerētu, bet, iespējams, noteiktā secībā izdalīti piesitieni iedarbinās kādu apslēptu atsperi. Ja jau mēs atrodamies šeit, tad vajadzētu izmēģināt visu. Padodiet man āmuru un vēlreiz izlasiet piezīmi.

— Pamēģināsim! — atbildēja Bērs.

Viņš vēlreiz izlasīja instrukcijā attiecīgo vietu un palīdzēja Rameri atrast norādītās zīmes.

Un naksnīgajā klusumā vienmērīgi sāka skanēt āmura dobjie sitieni.

— Kungs Jēzu! Man likās, ka dzirdu kaut ko līdzīgu zvana skaņām! — pēkšņi iekliedzās profesors, aiz pārsteiguma palēkdamies.