Divas sfinkas

— Kas skaita laiku, tas skaita savas dzīves atlikušās stundas! Tikai sliņķis mūžīgi gaida no nākotnes kaut ko labāku par to, kas viņam jau ir, un tādēļ pienācīgi nenovērtē tagadni un ir neapmierināts ar pagātni. Cilvēka domāšanas nepastāvība, nepiepildītās cerības, neapmierinātās vēlmes un viņa paša radītās veltīgās ciešanas ir tie vampīri, kas sagrauž un aprij viņa miesisko apvalku. Tas, kurš atbrīvo savu dzīvi no šiem graujošajiem stimuliem, pretī saņem iespēju smelt no izplatījuma vielas, kas spējīgas uzturēt un atjaunot ķermeni veidojošo matēriju, un līdz ar to var ilgstoši saglabāt savas dvēseles miesisko apvalku. Mums vēl būs gana laika parunāties par šīm svarīgajām matērijām. Bet tagad — laipni lūdzu savā mītnē! Rameri, mana draudzība pieder tev, lai kādu vārdu nestu tev lemtais cilvēciskais veidols. Es mīlu tavu

mūžīgo «es»! Tas skatās manī ar tavām acīm, un es to visur atpazīs tu. Kas attiecas uz tavu draugu, kuru esi atvedis sev līdzi, tad ceru, ka viņš kļūs arī par manējo.

Amenhoteps apskāva Ričardu, paspieda roku Bēram un aicināja abus apsēsties. Vīrs, kas bija atvedis negaidītos apmeklētājus, neuzkrītoši aizgāja.

Amenhoteps sāka iztaujāt, kā viņu rokās nokļuvis piramīdas plāna noslēpums, taču viesi bija kļuvuši izklaidīgi un norūpējušies.

Patiesi, Ričardu nospieda viss notikušais, un viņa smadzenes atteicās darboties, savukārt Bērs vai mira no izsalkuma. Pateicoties savam dzīvespriecīgajam un bezrūpīgajam raksturam, zinātnieks šo neparasto piedzīvojumu uztvēra visai mierīgi, un līdz ar mieru atgriezās arī apetīte.

Amenhoteps, gluži kā nolasījis arheologa domas, piecēlās un sacīja:

— Vai nevēlaties iestiprināties, mans cienījamais draugs? Jūs abi katrā ziņā esat izsalkuši.

Viņš laipni aizveda savus viesus uz citu istabu, kuru ar šo telpu savienoja garš un šaurs koridors. Šo telpu darīja gaišu tā pati dīvainā gaisma, t^jā atradās galds, bet uz tā — divi grozi ar kūkām un augļiem, trauks ar vārītiem dārzeņiem, medus un divas krūkas: vienā bija piens, bet otrai bija pagarināts kakliņš, ko noslēdza zeltīts aizbāznis. Turpat stāvēja vairāki kausi.

Bērs apsēdās pie galda un ar neslēptu vilšanos palūkojās uz ēdieniem.

— Cienījamais Amenhotep, tas viss ir brīnišķīgs, taču nebūtisks tik ļoti izsalkušam cilvēkam kā es. Daudz piemērotāks būtu gabals labi izceptas gaļas, — viņš piebilda, pakasīdams aiz auss.

Amenhoteps pasmaidīja.

— Tādi rupji ēdieni nepiedien šeit valdošajai atmosfērai, tomēr turpmāk es pacentīšos labāk apmierināt jūsu gaumi. Tagad baudiet to, kas šeit ir, — viņš uzjautrināts atbildēja.

Bērs nopūties ķērās pie maltītes un stundas ceturksnī notiesāja visu, kas atradās uz galda, jo Ričards nekam nepieskārās — vienīgi iedzēra nedaudz piena un iztukšoja kausu vīna.

— Tagad dodieties pie miera! Šeit jūsu rīcībā ir divas gultas. Par pārējo parunāsim vēlāk, — aiziedams sacīja Amenhoteps.

Nelikdami lūgties, Ričards un Bērs atlaidās purpursārtajos spilvenos un vienā mirklī aizmiga.

Abi pamodās spirgti un spēka pilni.

— Tas tik bija miegs! Ja pirms trim dienām kāds man būtu teicis, ka es tik brīnišķīgi gulēšu lielās piramīdas dzīlēs Heopsa laika gultā, es viņam iespļautu acīs, — sacīja profesors, tīksmīgi izstaipīdamies.

— Jā, var droši teikt, ka mūsu piedzīvojums ir pavisam īpašs. Mēs esam vienīgie cilvēki, kas var palielīties, ka ir runājuši ar vīru, kurš nodzīvojis jau aptuveni trīs tīīkstošus gadu, — smiedamies atbildēja Ričards.

Pēkšņi viņš satraucās.

— Profesor, vai ievērojāt, ka mūsu apģērbs ir aiznests ifn tā vietā noliktas šīs audekla tunikas?

— Velns parāvis! Tiešām! Un, ja mēs nevēlamies pastaigāties Ādama kostīmā, tad vajadzēs atgriezties pie Amazisa laiku modes, — jautri atbildēja profesors, rausdamies ārā no gultas.

Ar komisku nopietnību viņš apvilka pītās sandales un uzģērba garo tuniku ar īsajām piedurknēm.

— Mazliet gaisīgi, toties ērti un viegli. Tā kā šeit nav dāmu, es šo tērpu neuzskatu par nepieklājīgu, — piezīmēja Bērs, pašapzinīgi sevi aplūkodams.

Ričards, kas tobrīd ģērbās, veltīdams tam visu savu uzmanību, pacēla galvu un smejoties atkrita uz krēsla. Profesora korpulentais stāvs šajā neparastajā un primitīvajā tērpā izskatījās vairāk nekā komisks.

Arī pats Bērs jautri smējās, tad, uzmetis skatienu draugam, iesaucās:

— Cik jūs lieliski izskatāties, Lejerbah! Tunika jums neparasti labi piestāv. Nekad iepriekš nebiju ievērojis, cik ļoti jūsu seja līdzinās ēģiptiešu tipam. Jūs esat kā figūra, kas nokāpusi no bareljefa!

Beidzot abi bija sakārtojušies un stāvēja neziņā, ko iesākt. No istabas iziet viņi neuzdrošinājās. Turklāt viņiem nebija ne mazākās nojausmas par laiku, jo uz galda gulošais pulkstenis bija apstājies, un viņi nevarēja atrast atslēgu, ar ko to uzvilkt. Vai viņi to bija pazaudējuši vai ari tā bija aiznesta prom — tas palika noslēpums.

Ilgi nebija jāprāto, jo ieradās Amenhoteps. Viņi aizsāka sarunu, tad divi punduri pasniedza brokastis. Šis ēdiens atšķīrās no iepriekšējā, jo viesi varēja nobaudīt lieliski pagatavotu zivi.