Divas sfinkas

Tad atskanēja spēcīgs grāviens, un Ričardam likās, ka istaba it kā atraujas no savas vietas un sāk griezties neaptveramā ātrumā. Šķita, ka tā ir pacēlusies gaisā un svelpjot drāžas cauri izplatījumam. Sienas un griesti izgaisa pelēcīgā dūmakā, ko caurauda zibens šautras. Uz šā fona vēl skaidrāk kļuva redzams zem uguns velves gulošais Erikso ķermenis un Amenhoteps, kas līdzinājās sakaitētas dzelzs statujai. Nespēdams izturēt žilbinošo gaismu, ko izstaroja šī aina, Ričards aizvēra acis.

Galvu reibinošais lidojums cauri izplatījumam vēl aizvien turpinājās, bet pēc kāda brīža kustība kļuva lēnāka, tad pavisam izbeidzās. Ričards atvēra acis.

Pārsteigts viņš vēroja ainu, kas pavērās acīm. Viena no pazemes istabas sienām bija pazudusi, un, it kā veidojot šīs telpas turpinājumu, tai bija pievienojusies cita, Vato stilā grezni iekārtota istaba. Pie griestiem karojās lampa ar sārtu abažūru, lejot maigu gaismu uz mēbelēm, tualetes galdiņu, kas bija drapēts ar mežģīnēm, un spoguli sudraba rāmī, grāfa ģerboni un gultu ar izšūtajiem spilveniem, kurā gulēja jauna meitene, ieslīgusi smagā un nemierīgā miegā.

Ričarda sirds it kā apstājās. Viņš acumirklī pazina šo istabu — tā bija Teas guļamistaba, bet tur, aiz pusatvērtajām durvīm, atradās viņas darba kabinets. Pati Tea locījās un stenēja savos zīda palagos. Dažus soļus no viņas atradās drūmais melnais paaugstinājums, uz kura gulēja Erikso nekustīgais ķermenis.

Ričards instinktīvi apzinājās, ka jānotiek kaut kam šausmīgam, ka Teai draud nāves briesmas. Bailes, žēlums un mīlestība uzvirmoja viņa dvēselē. Viņam gribējās kliegt, mesties pie Teas un glābt viņu, taču visi pūliņi bya veltīgi. Ričards nespēja izdarīt nevienu kustību, no viņa aizžņaugtā kakla neizlauzās neviena skaņa. Ričardam šķita, ka paša nespēks viņu nosmacēs. Viņš redzēja, kā Amenhoteps ieiet Teas istabā, atmet nost segu, paceļ jauno meiteni un nes uz paaugstinājumu. Ar vienu roku turēdams Teu, ar otru viņš norāva tai batista naktskreklu. Tad, izvilcis no jostas dunci, kura asmens, likās, darināts no liesmas, kas vijās un dzirksteļoja, viņš iedūra to Teas krūtīs līdz pašam spalam. Izvilcis dūmojošo nazi, viņš to ietrieca Erikso ķermenī.

Tfea nekustīgi gulēja maga rokās. No brūces viņas krūtīs plūda kaut kāds dīvaini dūmojošs, asinīm līdzīgs sarkans šķidrums. Amenhoteps pacēla savu upuri tā, lai šī dzīvinošā straume kristu uz Erikso ķermeni, kas drīz vien kļuva maigi sārts, turpretī Teas ķermenis sāka līdzināties līķim. Kad šī straume izsīka, Amenhoteps plakaniski piespieda nazi pie brūces, un āda mirklī kļuva pilnīgi vesela. Iznīcinājis dūriena pēdas arī uz Erikso ķermeņa, mags iemeta Tfeas ķermeni gultā. Tajā pašā mirklī melna caurspīdīga siena nošķīra abas istabas.

Amenhoteps pacēla zizli un atsāka dziedāt, bet istaba sakustējās. Kā caur miglu Ričards redzēja Kron- burgas pils torņus un dārzus, pēc tam viss izgaisa. Viņi ar svelpjošu skaņu brāzās izplatījumā, līdz atkal sajuta grūdienu. Galvu reibinošā kustība tūlīt pat norima, un viss ieguva savu iepriekšējo izskatu.

Tajā pašā mirklī Erikso necilvēciski iekliedzās. Tad viņa piecēlās sēdus un piespieda abas rokas pie sirds. Kādu brīdi nekustīgi sēdējusi, kā slāpdama, ar plaši ieplestām acīm, viņa pēkšņi ieraudzīja Amenhotepu.

Pazinusi magu, Erikso ar smagu vaidu atkrita atpakaļ.

Amenhoteps stāvēja un vērās viņa nicinājuma pilnām acīm. Tajās staroja lepna savas varenības apziņa. Viņš valdya pār dabas spēkiem un vadīja tos pēc savas vēlēšanās. Kurš gan drīkstēja pretoties viņa gribai?

Tad mags nesteidzīgi uzvilka savu garo tuniku, savāca un ieslēdza lādē mantas. Piegājis pie Erikso, kas vēl aizvien sēdēja, aizklājusi seju ar rokām, viņš mierīgi un ar vieglu ironiju teica:

— Nodevēja! Tu iedomājies, ka vari mani ignorēt. Tā vietā, lai šeit gaidītu, kamēr es pabeidzu svarīgu darbu, tu ieguvi jaunu ķermeni, cerēdama no manis aizslīdēt un sasniegt mērķi, uz kuru tu neatlaidīgi tiecies, un proti: iegūt cilvēku, kuru tu mīli, bet kurš tevi nemīl. Tu aizmirsi vienu — to, ka tu esi «mana lieta», kurai neviens nekad nepieskarsies bez manas atļaujas. Kā redzi, tavai dvēselei nācās atstāt nolaupīto ķermeni un atgriezties šajā. Tagad es tevi piesaistīšu ar daudz varenākām saitēm. Pagaidām dzīvo man piederošajā piramīdā. Tev es šeit radīšu pili un visas zemes dzīves baudas. Taču sargies vēlreiz mani piekrāpt! Tas tev dārgi maksās.

Erikso pacēla galvu un klausījās, vērdamās viņā naidpilnām acīm.

— Nolādētais! — aiz satraukuma drebošā balsī viņa iekliedzās, strauji pielēkdama kājās. — Mācītais laupītājs! Tu esi sagrābis savā varā cilvēku, lai viņu mocītu, padaritu par savu lietu, atņemtu viņam visas likumīgās tiesības. Es tevi ienīstu un nicinu! Lai kādas važas tu izdomātu manis piesaistīšanai, es tevi ienīstu, es aizbēgšu un izdarīšu visu iespējamo, lai atbrīvotos no tavas tirānijas! Ja pastāv debesu taisnā tiesa, tad drīz tā darīs galu taviem noziegumiem.