Divas sfinkas

— Nelietis! — viņa teica aiz dusmām drebošā balsī. — Tu izmanto savas zināšanas noziedzīgiem eksperimentiem. Tu vēlies mani pazemot, tāpat kā tevi pašu pazemo tava netīrā kaislība pret Erikso. Bet es nedzeršu tavu brūvējumu.

Almerisa ar asu kustību apgāza dūmojošo kausu — tā saturs izlija uz grīdas un iztvaikoja.

— Esmu stipra! Es visiem spēkiem pretošos asiņu kārdinājumam, ar kurām tu esi piepildījis manas dzīslas, un neaptraipīšu savu liliju vainagu.

Redzot nokritušo kausu, maga sejā uz mirkli parādījās naidpilna izteiksme.

Almerisa pagriezās pret Ričardu, kura acīs atspoguļojās dziļš satraukums, un teica:

— Neskumsti, mīļotais! Saproti, ka es tev nevaru būt nekas cits kā vien dārgas atmiņas.

Kamēr viņa runāja, Amenhoteps izņēma no nišas trijkāji ar oglēm. Viens pavēlošs žests — un ogles uzliesmoja. Paņēmis vienu no krūkām, viņš daļu tās satura izlēja uz oglēm, kur tūlīt uzšāvās zila liesma, bet otru daļu uzšļakstya Almerisai. Viņa izmisīgi iekliedzās, ātri sāka bālēt, kust un beidzot pārvērtās spožā zeltītā uguntiņā.

— Spītīgā! Spīguļo šeit kā malduguns, kamēr liesmu, kas tevi klāj, nebūs aprijusi mīlestības uguns un kamēr tu nebūsi iegremdējusies šajā kausā un nekļūsi par sievieti garu, par kādu es tevi izveidoju!

Viņam atbildēja vāja, tikko sadzirdama balss:

— Es lūgšos un par spīti savai nezināšanai būšu varenāka nekā tu, savu zinību apbruņots, jo tā dievišķā uguns, kas ir manī, pakļaujas daudz augstākiem un varenākiem likumiem.

Ričards mēmās šausmās uzlūkoja magu, bet tas, šķiet, neko neievēroja.

— Iesim! — viņš teica. — Tfev ir laiks atgriezties savā istabā, bet man jāstrādā. Atceries: no manis jābaidās vienīgi tiem, kuri nodod manu uzticību. Ikvienu es sodu un apbalvoju atbilstoši tam, ko viņš ir pelnījis.

Ričards neko neatbildēja. Ap sirdi viņam bya smagi, un kakls likās kā aizžņaugts. Pēc brīža Ričards jau bya savā istabā un sev par lielu pārsteigumu sastapa tur profesoru.

— Bēr, beidzot jūs esat uzradies! Kur jūs bijāt visu šo laiku? — jautāja barons, paspiezdams roku savam draugam.

— Kur gan citur kā šajā nolādētajā peļu slazdā! Kas attiecas uz laiku, tad tikai velns zina, cik tā ir pagājis, kopš mēs atrodamies šeit, — atbildēja profesors, acīmredzami būdams ne visai labā omā.

— Arī es atzīstu, ka daudz prātīgāk būtu bijis palikt Aleksandrijā nekā iesaistīties tik neticamā piedzīvojumā, — nopūtās Ričards. — Bet, kas izdarīts — izdarīts, tur nekas vairs nav labojams. Labāk pastāstiet, kur jūs bijāt un ko redzējāt! Es šodien gāju cauri muzejam, kas liktu arheologiem palēkties, ja vien viņiem rastos iespēja to skatīt.

— Arī es esmu redzējis daudz interesantu lietu, nedrīkstēdams tās izbaudīt, jo šeit valda saprātīgas ekonomijas princips: parādīt brīnišķīgu cepeti, ļaut to paostīt, bet neļaut ēst.

— Kurš bija tas, kas lika jums ciest tādas Tantala mokas? — smiedamies jautāja Lejerbahs.

— Jūsu dārgais Amenhoteps un viņa draugs, ar kuru viņš mani iepazīstināja, lai tas man iemācītu senēģiptiešu valodu. Taču es nevarēju sadraudzēties ar šo kungu! Viņa acīs bya redzams tik nekaunīgs izsmiekls, ka … ka… man niezēja rokas un es lūdzu Amenhotepu, lai viņš iedod palasīt kaut ko noderīgu manai nākamajai grāmatai. Viņš piekrita, tomēr pirms tam pajautāja, vai esmu pietiekami labi apguvis hieroglifus, lai iedziļinātos tik senos dokumentos. Atbildēju, ka vairāk nekā trīsdesmit gadus pētu hieroglifus un uzskatu sevi par spējīgu atšifrēt jebkuru uzrakstu. — «Tādā gadījumā ņemiet! Jūs šeit atradīsit Ēģiptes vēsturi kopš pašiem tās pirmsākumiem, kā arī ziņas par Indijā notikušo revolūciju, kas izraisīja emigrāciju.» Es viņam pateicos un ķēros pie darba. Jūs, Lejerbah, sapratīsit manu vēlēšanos uzzināt jaunus faktus par cilvēces pastāvēšanas sākumposmu, bet kāda bija mana vilšanās un dusmas, kad ieraudzīju, ka neesmu spējīgs saprast ne vārda, — pabeidza profesors, nikni atkrizdams gultā.

Ričards dziļi ievilka elpu. Viņš saprata drauga sarūgtinājumu. Arī pats jutās kā izsists no sliedēm šajā dīvainajā un anormālājā pasaulē.

Atkal aizritēja kāds laiks, kura garumu Ričards nespēja noteikt, tomēr domāja, ka pagājušas vairākas dienas. Profesors pazuda. Erikso viņš neredzēja, tāpat ari Almerisu. Baronu pārņēma dziļas skumjas, tāpēc viņš bija ļoti apmierināts, kad sudrabainais un trīcošais zvans pavēstīja, ka viņu gaida Amenhoteps. Mags izskatījās cienīgs, koncentrējies un tērpies greznāk nekā parasti. Viņa krūtis rotāja dārgakmeņi, bet uz pieres zelta trijstūra vidū mirguļoja briljanta acs.

— Es tevi pasaucu, lai tu būtu liecinieks manām laulībām ar Erikso, — paziņoja Amenhoteps.

Ievērojis, ka Ričards nodreb un izbrīnīts lūkojas viņā, mags piebilda:

— Es vēlos atpūsties no sava gadsimtu ilgā darba un gribu iegūt dēlu, kas būtu manis cienīgs skolnieks un manu zināšanu mantinieks.

Negaidīdams atbildi, Amenhoteps izgāja. Nolaidis galvu, Ričards viņam sekoja. Viņš tagad baidījās no maga, un viņa sirds dziļumos brieda asa nepatika pret to.