Divas sfinkas

— Apstājies un apmierinies, atkārtoju, ar manu nemirstīgo mīlestību — tīro un svēto uguni, kas pārdzīvo nāvi un nav atkarīga no matērijas! Neļauj necienīgajam apžilbināt tevi ar savām varenajām burvestībām! Pazīdams gaismu, viņš izmanto tumsu savos netīrajos darījumos. Visbeidzot apvaldi savu egoismu, jo tieši tas tevi mudina sagandēt visu, ko esmu paveikusi savas šķīstīšanās labad.

Ričards nobālēja un nolaida galvu.

— Kas notiks ar mums? — viņš ierunājās pēc īsa klusuma brīža. — Tagad tu esi dzīva sieviete ar miesu un asinīm, mums ir jāpieņem kāds lēmums.

Viegls troksnis lika Ričardam apgriezties, un viņš bija pārsteigts, ieraugot Amenhotepu. Maga seja pauda dziļu apmierinājumu.

— Gods un slava tavai veiklībai, Rameri! — viņš teica, divdomīgi smaidīdams. — Ja jūs esat reiz vienojušies, tad arī es turēšu savu solījumu.

Skaļš prieka sauciens izlauzās no Rameri krūtīm. Beidzot viņš pametīs šo drausmīgo piramīdu, kurā var sajukt prātā, atkal elpos lauku tīro gaisu, ieraudzīs cilvēkus un savu dzimteni, atkal iekļausies ikdienas dzīvē gan ar tās trokšņiem un rūpēm, gan ar brīvību un rosīgumu. Ričards tiecās pēc iespējas ātrāk tikt projām no šīs iluzorās dzīves, projām no šiem cilvēkiem, kuriem nebija noteikta vecuma un kurus mūždien ieskāva šie smacējošie aromāti un šī pretīgā vienveidīgā gaisma, kas neatgādināja nedz saules dzīvinošos starus, nedz mēness maigo starojumu.

— Ak, pateicos tev, Amenhotep! — viņš iekliedzās, starodams priekā. — Ļauj mums ātrāk aiziet, ļauj man aizvest sievu uz dzimteni, uz savu senču mītni! Es tev ļoti pateicos par viesmīlību, par parādītajiem brīnumiem un par nenovērtējamo brīvības velti, ko tu man dāvā.

Amenhoteps pakratīja galvu.

— Tu prasi neiespējamo, Rameri! Neviens mirstīgais, kas šeit dzīvs ienācis, vēl nav aizgājis no šīm sienām Atgriezties pasaulē, atceroties šeit redzēto, aizliedz mūsu statūti. Bet, tā kā tu tik ļoti alksti svaiga gaisa un saules gaismas, tad es tev tos došu un saskaņā ar maniem solījumiem nodrošināšu tev greznību un visus zemes dzīves labumus. Iesim!

Amenhoteps satvēra Ričardu aiz rokas un vilka sev līdzi. Barons nodrebēja no maga smalkās, tēraud- stiprās un kā uguns karstās rokas pieskāriena un, nolaidis galvu, kopā ar Almerisu viņam sekoja.

Viņi iegāja garā, šaurā un tumšā koridorā, kura galā mirguļoja vāra gaisma. Maga drānas, kas tumsā spīdēja, norādīja Ričardam ceļu, jo š^jā pazemes galerijā varēja iet tikai pa vienam. Pēdējā gāja Almerisa. Viņa klusu pie sevis skaitīja lūgšanu.

Pēkšņi no kādas tumšas nišas atdalījās ēna. Tā satvēra Almerisas roku, un balss čukstēja:

— Ņem šo sainīti. To, kas tajā atrodas, uzliec uz altāra un tā priekšā aizdedz vaska sveci. Pēc tam ietriec sev krūtīs svēto nazi, un tavs gars atbrīvosies no miesas, kas tevi sasaista. No savām asinīm dūmojošo asmeni iedur zemē.

Ēna pazuda. Prieka pārņemta, Almerisa paātrināja soli un paslēpa zem tunikas iegareno sainīti.

Beidzot galerija, kas šķita bezgalīga, pagriezās un pēc simt soļiem beidzās ar sienu. Amenhoteps atvēra durvis, un Ričardam sejā iesitās tīra un svaiga gaisa plūsma. Viņu priekšā pletās meness apspīdēts tuksnesis.

Paspēris dažus soļus, Ričards ieraudzīja, ka viņi atrodas lielās piramīdas pakājē. Tālumā vīdēja Gīzas sfinksas gigantiskais siluets. Nē, tas nebija sapnis. Viņš bija brīvs!

— Pateicos tev, Amenhotep, — teica Ričards, izstiepdams viņam pretī rokas. — Tu gribēji mani tikai nobaidīt. Paldies, ka ļauj man atgriezties dzīvē.

— Apklusti! — pavēlēja mags, lieliem soļiem iedams uz priekšu.

Ričards kā apburts kopā ar Almerisu viņam sekoja.

Mags apstājās un, pacēlis zizli, apvilka gaisā apli. Tūlīt pat no zižļa izšāvās ugunīga čūska un, apskrējuši iedomātu loku, atgriezās sākumpunktā. Tad Amenhoteps paklanījās uz četrām debess pusēm, izrunādams vārdus nepazīstamā valodā un sizdams ar kāju pie zemes.

Kļuva dzirdami apslāpēti pērkona dārdi. Visu aizsedza bieza migla, no zemes izšāvās dzeltenas liesmas, un atmosfēru piepildīja smacējošs aromāts.

Ričardam reiba galva, un viņš noslīga uz zemes. Apkārt viss drebēja un viļņojās, bet zeme, šķiet, sašķēlās gabalos. Viņš dzirdēja ūdens burbuļošanu, pēc tam viņam likās, ka šūpojas viļņos, un tad viņš zaudēja samaņu.

Kad Ričards atvēra acis, viņš gulēja svaiga, maiga zālē liela vīģeskoka pakājē. Netālu no viņa, atspiedusies pret palmas stumbru, stāvēja Almerisa. Viņa bija mierīga, un viņas skatienā bija jaušama mīlestība un skumjas.

Ričards uzlēca kājās, pavērās visapkārt un no brīnumiem apstulba: viņš atradās plašā ēnainā dārzā. Visos virzienos stiepās rožu krūmu, jasmīnu un puķu dobju ieskautas alejas. Tālumā bya redzams marmora baseins ar sudrabainu ūdeni, bet plašās alejas pašā galā greznojās arābu stilā celta pils, apzeltīta kā rotaļlieta, vienās emaljas mežģīnēs.

Atklātajā galeryā ar slaidām kolonnām bija jau uzklāts galds. Kalpi svītrainās tunikās lika uz tā ēdienus, krūkas un grozus ar ziediem.