Divas sfinkas

— Viņi mūs nevarēja sagaidīt. Manuprāt, mēs esam pavadājuši šajā nolādētajā piramīdā vismaz divas nedēļas. Lūk, ko jums piedāvāšu: pagājušegā gadā es piedalījos izrakumos šajā apkaimē un bieži iegriezos pie kāda veca zemnieka, kura mītne atrodas pavisam netālu. Pēc mana lūguma vecais Selims dos jums pajumti, līdz es atgriezīšos, un neviens neredzēs nedz jūs, nedz dārglietu lādīti, — ierosināja profesors.

Priekšlikums tika vienprātīgi pieņemts, un pēc dažām stundām Ričards un Erikso jau bya iekārtojušies vecīša nabadzīgajā būdiņā. Pats Selims kopā ar profesoru devās uz Kairu, lai palīdzētu atnest pirkumus.

Kad profesors un zemnieks bija aizgājuši, Ričards gribēja apspriesties ar Erikso par viņu kāzām, bet meitene bija tik nogurusi un satraukta, ka viņš uzskatīja par prātīgāku ļaut viņai atpūsties un ieteica pagulēt, lai spētu turpināt ceļu pēc Bēra atgriešanās.

— Mums taču jāpasteidzas, jo Amenhoteps varbūt jau ir atjēdzies, — viņš piebilda.

— Nu nē! Trieciens, ko viņš saņēma, bya tik stiprs, ka viņam būs vajadzīgs daudz laika, lai pilnībā atgūtu spēkus. Mani visvairāk biedē viņa tuvums, tāpēc vēlos aizbraukt pēc iespējas ātrāk, — atbildēja Erikso, apguldamās uz zemē noklātā zāļu klēpja un aizvērdama acis.

Lejerbahs drīz vien aizmiga, bet Erikso bija pārāk satraukta, lai gulētu. Vesels domu spiets drūzmējās viņas galvā.

Kas viņu sagaida nākotnē? Kas ar viņu notiks šajā pasaulē — tik vientuļu, bez vārda, bez likumīga sociālā stāvokļa? Ričards acīmredzot mīl viņu, pareizāk sakot, viņš mīlēja Teu, bet Tea ir mirusi. Un vai gan viņa varēja ticēt tāda cilvēka mīlestībai, kuram pietika dažu mēnešu, lai viņu aizmirstu un apprecētos ar citu? Un šī cita bija Nuita, kurai viņš vienmēr ir devis priekšroku! Bet Nuita, kļuvusi par

Almerisu, viņu vairs nevelējas un zemes dzīves pārejošo prieku vietā izvēlējās debesu svētlaimi.

Pat tad, ja viņa apprecēsies ar Ričardu, viņas laime nebūs pilnīga. Kā melns un draudīgs mākonis viņas dzīves ceļā stāvēja drausmīgais Amenhoteps. Erikso pārāk labi magu pazina — gan viņa kaisli, gan greizsirdību — un saprata, ka viņš atkal ieradīsies un mēģinās viņu iegūt. Ak, kā viņa ienīda šo burvi, kas bija padarījis viņu par savu verdzeni un, pārvaldīdams slepenos dabas spēkus, bija bezgalīgi turpinājis viņu dzīvi!

Šajā brīdī Erikso alka nāvi kā atbrīvotāju. Bet viņš, šis nīstamais cilvēks, vēl gribēja padarīt viņu par savu sievu, lai iegūtu no viņas savu noziedzīgo un tirānisko zinību mantinieku! Šī doma viesa meitenē šausmas un pretīgumu.

Nē, tas nekad nenotiks. Viņa vienmēr ir cīnījusies ar savu kungu un, būdama vājš un niecīgs puteklītis salīdzinājumā ar magu, uzvarējusi. Tagad viņa atkal bija tikusi prom no burvja brīdī, kad viņš gribēja padarīt viņu, Erikso, par savu sievu. Viņa redzēja sev sagatavoto kausu un, ja būtu to izdzērusi, būtu saistīta ar Amenhotepu uz visiem laikiem, jo dzēriens modinātu viņā neprātīgu kaisli pret šo vīru.

Bet ne jau velti Erikso bija maga skolniece. Ne velti viņa bija pētījusi un izspiegojusi ne vienu vien Amenhotepa noslēpumu. Viņai daļēji bija zināms maģiskais rituāls. Viņa zināja, kādus līdzekļus mags lika lietā, lai radītu vai iznīcinātu savus efemeros veidojumus un lai izsauktu no izplatījuma būtnes, kuras tajos nomitināja. Viņai pat izdevās iekļūt Amenhotepa paša slepenākajā svētvietā un paņemt no upurvietas maga svēto dunci un gredzenu. Erikso zināja, ka neviens, izņemot Amenhotepu, nebija pieskāries šīm lietām un ka tikmēr, kamēr tās viņai pieder, viņa ir pietiekami labi apbruņota pret savu pavēlnieku. Un tomēr meiteni mokoši nomāca vientulība un savas bezpalīdzības apziņa. Aizklājusi seju ar rokām, Erikso sāka rūgti raudāt. Taču nogurums darīja savu — izraudājusies viņa cieši aizmiga.

Nākamās dienas pievakarē atgriezās Bērs. Viņš bija eleganti ģērbies, lieliskā noskaņojumā. Profesors bija atvedis drānas arī Ričardam un Erikso, kuri bija pamodušies īsi pirms viņa atgriešanās. Bēra ierašanās izklaidēja, bet viņa asprātīgais stāstījums par ceļojumu abu visai drūmo garastāvokli krietni uzlaboja.

Pēc stundas visi bija pārvērtušies par eiropiešiem. Erikso lieliski piestāvēja vienkāršā melnā kleita un mazā salmu cepurīte, tomēr pat nevainojami elegantajā kostīmā viņas stāvs izstaroja kaut ko dīvaini eksotisku, un tas saistļja ļaužu uzmanību gan Kairā, gan vilcienā, kas viņus veda uz Aleksandriju.

Lejerbahs un profesors bija visai noraizējušies par to, kas viņus sagaida, un jutās ļoti šokēti, kad jau Kairā uzzināja, ka abu prombūtne ilgusi sešus mēnešus, nevis divas nedēļas, kā viņi bija iedomājušies. Piramīdas fantastiskajā pazemes labirintā laiks patiesi neeksistēja, taču reālajā pasaulē viņus droši varēja uzskatīt par bojā gājušiem, un tādai pārliecībai parasti bija ļoti nepatīkamas sekas.