Divas sfinkas

— Tev taisnība, Rameri! Kāpēc gan sagandēt tagadni ar atmiņām par pagātni? Pieņemsim, ka es piekritīšu kļūt par tavu sievu. Ko tu vedīsi pie altāra? Erikso taču nav vārda — viņa ir iznākusi no piramīdas un ir tūkstošiem gadu veca. Viņai nav nedz ģimenes un tuvinieku, nedz likumīgu dokumentu. Ko te var līdzēt?

— Tb nav grūti izdarīt. Es jau runāju ar Bēru, un mēs nolēmām, ka viņš tevi adoptēs. Ar to pilnīgi pietiek, lai radītu tev likumīgu stāvokli. Mani uztrauc kas cits.

Ričards uz brīdi iegrima domās.

— Tu taču esi Amenhotepa sieva.

Erikso noraidoši papurināja galvu.

— Viņš mani piesaistīja sev ar izplatījuma uguni, bet es nekad neesmu viņam piederējusi. Viņš gaidīja, kad būs labvēlīgs zvaigžņu stāvoklis, lai stātos ar mani laulībā, bet es laikus aizbēgu.

— Tādā gadījumā mums atliek vienīgi pateikties tam Kungam un būt laimīgiem! — līksmi iesaucās

Ričards. — Nomierinies taču, mazā greizsirde, Almerisa vairs nav tev bīstama sāncense.

Erikso nopūtās un paskatījās uz baronu.

— Es neesmu greizsirdīga, Rameri, bet, tāpat kā tu, baidos no Amenhotepa. Ar to, ka neesmu viņam piederējusi, ir par maz, lai es justos mierīga. Atceries, kā viņš uzmeklēja manu garu jaunā ķermeņa apvalkā, izrāva to no dzīvības pilnā organisma un piespieda atgriezties šajā ķermenī, kurš savus gadus skaita simtos un kuram pīšļos pārvērsties neļauj vienīgi maga zināšanas. Agri vai vēlu Amenhoteps mani atradīs un sagraus mūsu laimi, jo viņš mani ir piesaistījis sev ar briesmīgas stihijas palīdzību. Manā pirkstā ir maģisks gredzens, un es nevaru to novilkt — tas it kā saaudzis ar roku.

— Nolādētais burvis! Viņš pārāk ilgi ir pratis izslīdēt no varas iestāžu rokām. Es izdošu šo laupītāju bandu, un viņu atradīs, lai cik labi būtu nomaskēta viņu slēptuve! — iekliedzās Ričards.

— Dieva dēļ! Liec mierā un neizaicini piramīdā dzīvojošos cilvēkus! — drebošā balsī lūdzās Erikso.

— Amenhoteps taču nav viens. Pazemē es redzēju divpadsmit magu sanāksmi, turklāt viņiem ir mācekļi, kuru skaits man nav zināms. Nepiesauc viņu atriebību. Kamēr man pieder maģiskais duncis, Amenhoteps pret mani ir bezspēcīgs. Un es pacentīšos saglabāt šo dārgumu!

Ričards nodūra galvu. Erikso bija taisnība. Ko gan viņš ar saviem parasta cilvēka spēkiem var iesākt pret cilvēku, kurš ieguvis gandrīz neierobežotu varenību un kuram neeksistē nedz laiks, nedz telpa? Kāda būs viņa atriebība tam, kurš uzdrošinājies nolaupīt mīļoto sievieti? Ričardu pārņēma šausmas, tomēr vājuma brīdis bija īss, un viņš atkal apņēmīgi pacēla galvu.

— Dievs mums palīdzēs! — viņš enerģiski sacīja.

— Lai cik varens un dižens būtu Amenhoteps, tas Kungs ir visuvarens.

— Lai notiek pēc tava prāta un lai Dievs svētī mūsu mīlestību un savienību, — saviļņota atbildēja Erikso.

Tad viņi konkrētāk apsprieda savu aizbraukšanu un gaidāmās kāzas. Tika nolemts, ka viņi dosies prom no Aleksandryas uz Brindizi pēc trim dienām un ka laulības notiks Eiropā.

Bērs, kas ļoti nopietni uztvēra savu audžutēva lomu, brauca kopā ar viņiem. Aizbraukšanas priekšvakarā Ričards devās iepirkties un satika Maidelu. Viesnīcnieks bija ļoti pārvērties un novecojis. Viņš priecājās par tikšanos un pastāstīja, ka izdevīgi pārdevis savu iestādījumu un tagad pārcēlies uz Aleksandriju, kur nolēmis dzīvot pastāvīgi, piebilzdams, ka Tēbas viņam kļuvušas pretīgas pēc dīvainā atgadījuma uz Almerisas kapa.

— Kas tad ir noticis?

— Pirms pieciem mēnešiem sašķēlās kapa piemineklis.

— Lūdzu, pastāstiet man sīkāk, — nobālēdams sacīja Ričards.

Viņam atausa atmiņā aina, kad Amenhoteps izsauca Almerisas garu un zibens sašķēla kapakmeni.

— Nāciet pie manis un visu uzzināsit no aculiecinieka, — atbildēja Maidels. — Jūs, protams, atceraties veco Sebastjanu, kapsētas sargu. Viņš bija klāt, kad viss notika, un tas viņu tik ļoti satrauca, ka viņš atdeva savu vietu māsasdēlam, bet pats kopā ar mani pārceļas uz šejieni.

Satrauktais Lejerbahs tūlīt pat vēlējās doties pie sava byušā sievastēva, kas dzīvoja piepilsētā. Tusnelda un Dora sagaidīja viņu kā mīļu tuvinieku. Abas bija stipri novecojušas. Acīmredzot dievinātās Almerisas nāve bija viņas satriekusi.

Vecais Sebastjans strādāja dārzā un pēc Maidela uzaicinājuma tūlīt pat ieradās, tomēr bija jūtams, ka viņam nav patīkami atcerēties šo mīklaino notikumu.

Beidzot, redzēdams Ričarda satraukumu, viņš pastāstīja, ko bija piedzīvojis.

— Saprotu, cik ļoti tas jūs interesē, barona kungs, bet zvēru, ka pat atmiņas par šo notikumu uzdzen man drebuļus, un es vēlētos to visu aizmirst, — viņš teica. — Tad, lūk, ko es redzēju pirms pieciem mēnešiem.

Pa dienu man bya daudz darba, un, tā kā līdz nākamajam rītam vajadzēja savest kārtībā angļa kapu, kas atrodas netālu no jūsu sievas kapavietas, es devos turp vakarā. Mēness spīdēja spoži, un strādāt varēja gandrīz tāpat kā dienā. Biju nedaudz iekavējis, bet darbu katrā ziņā vajadzēja pabeigt, jo angļa atraitne, kaut arī bija paziņojusi, ka ieradīsies pēc pāris dienām, varēja atbraukt agrāk.