Divas sfinkas

Pabeidzis visu, nokaisīju ar smiltīm celiņu. Pēkšņi sev aiz muguras izdzirdu vēja aurus un tādu krakšķē- šanu, it kā degtu koks. Es atskatījos un sastingu. Virs baroneses kapa pacēlās liels mākonis tintes melnumā, viscaur dzirksteļu izraibināts. No šā mākoņa augšup cēlās dzeltenīgu dūmu grīste. Nepaspēju aptvert, kas tas varētu būt, kad pēkšņi atskanēja briesmīgs pērkona grāviens un ugunīgs zibens trāpīja kapakmenī. Man noreiba galva, un spēcīga vēja brāzma pašu notrieca gar zemi. Kad piecēlos, ausīs zvanīja, es neko vairs neredzēju un šausmās bēgu, domādams, ka sākas bargs negaiss. Tomēr nekas nenotika: debesis bija tīras, gaiss mierīgs un silts. Es neko nesapratu.

Mans māsasdēls Greguārs arī bija dzirdējis grāvienu, bet domāja, ka kāds tūrists šāvis ar pistoli. Taču es varu apzvērēt, ka tas bija pērkons. Kad no rīta aizgājām uz kapsētu, ieraudzījām, ka marmora plāksne uz jūsu sievas kapa ir pāršķelta un ir bojāta pat eņģeļa statujas roka, bet visi pārējie kapi ir neskarti.

Mēs visi nobrīnījāmies, bet angļa atraitne pat izteica domu, ka marmora plāksne sašķēlusies tāpēc, ka, sairstot ķermenim, uzkrājušās gāzes, taču, manuprāt, tās ir blēņas. Skaidrs, ka tā ir sātana roka, bet kā viņš iedrošinājās pieskarties mūsu svētās Almerisas kundzes kapam?

Un vecītis pārmeta krustu.

Šis stāstījums ļoti satrauca Ričardu. Viņš neko nestāstīja Maidela ģimenei par savām precībām, lai viņus nesarūgtinātu, tikai atvadoties paziņoja, ka dodas projām t^jā pašā dienā, solīdams rakstīt un nākamajā gadā apmeklēt Almerisas kapu.

Kad Ričards atgriezās viesnīcā, Bērs sēdēja pie Erikso. Viņš pastāstīja abiem visu, ko bija dzirdējis, bet Erikso, šķiet, nemaz nebija izbrīnīta, toties profesors sāka skraidīt pa istabu kā lauva krātiņā, te raustīdams savu garo bārdu, te jaukdams sirmos matus. Beidzot viņš apstājās un, pa pusei jokodams, pa pusei dusmodamies, sacīja:

— Esmu zaudējis jebkādas tiesības brīnīties un šaubīties, lai kas tas arī būtu. Viss ir iespējams! Varbūt arī tas, ka mēness nolaidīsies mums uz galda un kalpos par gaismekli. Basta!

Nākamajā dienā agri no rīta tvaikonis atstāja Alek- sandrijas ostu. Stāvēdama uz klāja, Erikso domīgi skatījās uz tālumā gaistošo seno piramīdu zemi. Vai arī Reinas krastos viņu vajās tas pats liktenis, kas bija sagādājis tik daudz ciešanu pie Nīlas?

VII

Pēc trim nedēļām mūsu ceļotāji ieradās Ķelnē un apmetās viesnīcā. Jau nākamajā dienā Ričards devās meklēt piemērotu vasarnīcu, kurai, kā vēlējās Erikso, vajadzēja atrasties Kronburgu pils tuvumā.

Kopš ierašanās Eiropā ar Erikso bija notikušas dīvainas pārmaiņas. Viņas tālā pagātne bija it kā atkāpusies un pabalējusi, un meiteni aizvien vairāk un tizstājīgāk pārņēma atmiņas un iespaidi, kas attiecās uz dzīvi Teas veidolā. Šā jaunā dvēseles stāvokļa likumsakarīgs rezultāts bija atdzimusī mīlestība pret tēvu un neremdināmā vēlēšanās vēlreiz ieraudzīt tās vietas, kur viņa kādreiz bya tik laimīga.

Ričardam un profesoram bija jākārto bezgala daudzas formalitātes, turklāt barons līdz kāzām gribēja izdarīt pilī dažus pārkārtojumus, tāpēc tika nolemts, ka Erikso šo laiku pavadīs kaut kur grāfa pils tuvumā.

Viņiem palīdzēja nejaušība: gandrīz pie pašas Kron- burgu parka robežas tika izīrēta neliela komfortabli iekārtota vasarnīca, un barons to pasteidzās noīrēt. Nākamās dienas vakarā slēgtā karietē tur ieradās Erikso.

Kad pēc divām nedēļām pārbrauca barons un Bērs, viņi atrada Erikso ļoti satrauktu. Meitene pastāstīja, ka baidījusies iziet no mājas un izvairījusies tikties pat ar kalpotājiem, lai kāds neievērotu viņas līdzību ar Tfeu. Pāris reižu viņa bija redzējusi paejam garām grāfu, kas byis stipri pārvērties, novecojis un allaž sadrūmis.

Reiz Erikso bya gandrīz izskrējusi ārā un metusies grāfam ap kaklu, taču prāta balss bija laikus viņu apturējusi. Sirds sāpēs asiņoja, un vēlēšanās nokļūt pilī, atkal ieraudzīt tēvu un visas pazīstamās dārgās vietas mocīja viņu tikpat stipri kā mūžīgās bailes no Amenhotepa.

— Nabaga meitene! — sacīja Ričards, maigi skūpstīdams Erikso asarām klāto seju. — Lai atbrīvotu tevi vismaz no šīm bēdām un ļautu tev atgriezties tēva apskāvienos, es riskēšu izdarīt pārdrošu mēģinājumu: es aiziešu pie grāfa un izstāstīšu viņam visu patiesību.

— Un viņš tevi uzskatīs par vājprātīgu, bet mani — par nekaunīgu piedzīvojumu meklētāju, — piebilda Erikso, smaidīdama caur asarām.

— Iespējams, pat ļoti iespējams! Un tomēr — riskēsim! Būtībā mums ir dīvaini, tomēr pārliecinoši pierādījumi, un tās ir atmiņas, kādas var būt vienīgi Teai. Turklāt tu esi tik bagāta, ka jebkuras aizdomas par šantāžu un finansiālu interesi atkrīt pašas par sevi Arī profesors Bērs ir uzticības cienīgs liecinieks, kuru nevar neņemt vērā.