Divas sfinkas

— Piedodiet, kungi, manas šaubas un neuzticēšanos, taču es pats piedalījos savas vienīgās meitas apglabāšanā. Ārsti man apgalvoja, ka viņa mirusi no sirds plīsuma. Un pēkšņi nez no kurienes uzrodas kaut kāda Tbai līdzīga sieviete un grib man iestāstīt, ka viņa ir mana meita. No tā var zaudēt prātu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viss notiekošais pārāk tieši skar mani. Jūsu autoritāte un godīgums piešķir stāstījumam pārāk lielu ticamību, lai es neizmantotu visas iespējas patiesības atklāšanai. Lai sargās Amenhoteps, ja es pārliecināšos, ka viņš izdarījis šo noziegumu! Es viņu dabūšu ārā ne tikai no piramīdas pazemes telpām, bet ari no pašām zemes dzīlēm, lai atriebtu par savām ciešanām un par to, ka viņš manu bērnu izraudzījās par savas velnišķīgās burvestības upuri.

Grāfs piecēlās, bargi kratīdams dūri. Nomierinājies viņš turpināja:

— Tagad man vajadzīgas tikai divas lietas. Pirmkārt, es vēlos, lai šī jaunā sieviete, ko jūs saucat par Erikso, uzraksta pēdējos vārdus, kurus pirms savas nāves izrunāja mana sieva, ieliek šo lapiņu aploksnē un to aizzīmogo. Mēs ar Tteu vienīgie bijām klāt šajā brīdī. Tikai tas Kungs un mēs zinām šos vārdus, kas attiecas uz kādu rūpīgi glabātu ģimenes noslēpumu. Otrkārt, es lūdzu jūs abus atnākt šovakar pie manis uz pili. Jūs pavadīsit mani uz kapliču, un mēs visi apskatīsim manas meitas ķermeni. Es gribu pārliecināties, vai sirds apvidū ir zīme, par kuru runāja Lejerbahs un kura ir šā okultā nozieguma zīmogs.

Saņēmis abu piekrišanu, grāfs aizgāja, paziņojis, ka šobrīd viņam nepieciešams klusums un vientulība.

Pēc grāfa aiziešanas Ričards iegāja pie Erikso. Par to, cik grūti viņai bijuši aizvadītie brīži, liecināja saraudātās acis. Kad barons pastāstīja par viņas tēva izvirzītajām prasībām, Erikso pirmajā brīdī atteicās.

— Lai viņš liek mani mierā! Es viņam neko nevēlos pierādīt, — viņa teica.

Lejerbahs sāka meiteni pārliecināt, uzsvērdams, cik dabiska un saprotama ir grāfa neuzticēšanās. Beidzot Erikso nomierinājās, paņēma papīra lapu, uzrakstīja uz tās dažus vārdus, ielika aploksnē un to aizzīmogoja. Nodevusi vēstuli līgavainim, viņa izteica vēlēšanos palikt vienatnē.

Vakarā Lejerbahs un profesors devās' uz pili. Grāfs viņus gaidīja — naktī veicamajai pārbaudei viss jau bija sagatavots. Uz galda atradās iedegts lukturis, svece un divas atslēgas.

Runāts tika maz. Grāfs bija bāls un koncentrējies gājienam. Viņš paņēma atslēgas un lukturi, Ričardam iedeva sveci un aicināja abus sekot. Viņi izgāja dārzā un devās uz ģimenes kapliču, kas atradās parka pretējā malā.

Grāfs un viņa pavadoņi iegāja parkā pa sāndurvīm un pa kāpnēm nokāpa plaščgā velvētajā kapličā, kuras otrā galā bija redzams ar melnu samtu pārvilkts altāris. Uz tā atradās krucifikss un sudraba svečturi.

Visur stāvēja dažādu izmēru un formu zārki. Vieni bija nomelnējuši un laika zoba skarti, citi — daudz jaunāki. Starp pēdējiem uzmanību saistīja smags metāla zārks, kas bya bagātīgi noklāts ar ziediem, — . bija jūtama tēva mīlošā roka.

Grāfs kā šaubīdamies apstājās, tad piegāja un atslēdza zārku. Ričards palīdzēja viņam nocelt smago metāla vāku. Sākumā nekas nebija redzams — vienīgi šķidrauts un sakaltušu ziedu kaudzes. Ričarda ķermenim pārskrēja saltas trīsas, kad viņa atmiņā slimīgi skaidri atausa Amenhotepa izdarītās slepkavības aina.

Grāfs ar trīcošu roku noņēma šķidrautu. Tad luktura blāvajā gaismā parādījās aizgājējas skaistā, bet sadzeltējusī, satumsusī seja. Viņas brīnišķie zeltainie mati, sapīti divās smagās bizēs, gulēja uz baltās zīda kleitas. Mirušās sakļautajās rokās bya ielikts krucifikss.

Grāfs izņēma no kabatas šķēres, nolika sāņus mirušās meitas rokas un gribēja pārgriezt kleitu sirds apvidū, taču pēkšņi zaudēja spēku, atkāpās atpakaļ un ar roku meklēja atbalstu.

— Ļaujiet to izdarīt man! Jums tas ir pārāk smagi, — sacļja profesors. Ričards tobrīd pieturēja nelaimīgo tēvu.

Bērs ātri pārgrieza kleitu, tad batista kreklu un atkailināja sirds apvidu. Uz nodzeltējušās ādas, gluži kā ar tušu uzzīmēts, bija skaidri redzams trijstūris ar apvērstu krustu.

Ričardam noreiba galva, un viņš klusēdams lūkojās uz noslēpumaino zīmi. Grāfam no krūtīm izlauzās aizsmacis kliedziens.

— Manu bērnu nožņaugušā sātana zīmogs!.. Zvēru jums, ka nekā nebija, kad ārsti apskatīja ķermeni! — viņš kliedza, zaudējis savaldību.

Redzēdams grāfu tik uzbudinātu, Bērs steidzīgi aizvēra zārku un gandrīz ar varu aizveda veco vīru uz pili. Lai viņu kaut nedaudz nomierinātu, Ričards pasniedza sirmgalvisn vēstuli ar Erikso atbildi, bet, to izlasījis, Kronburgs zaudēja samaņu. Tikai pēc ilgiem pūliņiem Ričardam un profesoram izdevās viņu dabūt pie samaņas. Kad beidzot Lejerbahs un Bērs atvadījās no grāfa Kronburga, viņš stingri paspieda Ričarda roku un nomurmināja:

— Es vēlos viņu redzēt! Atvediet rīt manas meitas garu!

Nakts grāfam pārvērtās par elli. Neraugoties uz acīmredzamo, par spīti dīvainajai apstākļu sakritībai, kas apstiprināja nedzirdētu faktu, viņa prāts atteicās to pieņemt.