Divas sfinkas

Bija jau diena, kad grāfs aizmiga. Viņš pamodās ap četriem pēcpusdienā, vēl aizvien juzdamies fiziski salauzts, toties garīgi jau mierīgāks.

Pēc pusdienām Kronburgs devās uz savu kabinetu, kas bija savienots ar bibliotēku. Tā bija viņa mīļākā istaba un, patiesību sakot, sastāvēja no divām telpām, ko savienoja arka. To sedza violeta samta portjera. Istaba bija iekārtota viduslaiku stilā.

Domīgs un norūpējies grāfs staigāja pa istabu, un viņa skatiens izklaidīgi slīdēja pār grāmatu un manuskriptu pilnajiem plauktiem. Pēkšņi viņš apstājās pie neliela ar sudrabu un ziloņkaulu rotāta rakstāmgalda, kurā bija bezgala daudz nodalījumu, kastīšu un slēptuvju. Teai tas bija īpaši mīļš, un viņa pārzināja visus tā noslēpumus. Ja Erikso pratīs to atvērt un tajā orientēsies, tas būs izšķirošais pierādījums viņas identitātei ar nelaiķi.

Grāfs paķēra papīra lapu un drudžaini uzrakstīja pāris rindu, kurās lūdza Ričardu un Erikso atnākt pie viņa. Pēc divām stundām grāfa kabinetā Ričarda pavadībā ienāca Erikso, ietinusies platā mantiļā un aizsegusi seju ar biezu plīvuru.

Kad Erikso pacēla plīvuru, nometa no pleciem mantiļu un neizlēmīgi apstājās, grāfs satvēra abas viņas rokas, un alkatīgi vērās viņas sejā.

— Tfea, Tea! Tā esi vai neesi tu? Tās ir tavas acis, bet to izteiksme ir mainījusies; tas ir tavs smaids un t^jā pašā laikā — pavisam citāds, — viņš skuinji čukstēja.

Tad pēkšņā jūtu uzplūdumā iekliedzās:

— Mans bērns! Piedod manas šaubas, bet mana vecā galva atsakās atzīt tavas atkaliemiesošanās nedzirdēto brīnumu. Teic man — un lai tas ir pēdējais pārbaudījums —, kurā šā rakstāmgalda atvilktnē atrodas tava mirušā brāļa portrets? Ja tft spēsi to izdarīt, es vairs nešaubīšos.

To pateicis, viņš sniedza jaunajai meitenei atslēgu saišķi.

Skunyi smaidīdama, Erikso piegāja pie rakstāmgalda un nospieda slepeno atsperi. Tūlīt pat atvērās priekšējais panelis, atklādams bezgala daudz durtiņu un kastīšu. Izvēlējusies atslēgu, meitene atvēra kādu nodalījumu un izņēma no tā futlāri.

— Lūk, Ervīna portrets! — viņa teica. — Bet tajā kastītē ir tēvoča Adalberta asinīs mirkušais un lodes caururbtais kabatas portfelis. Šeit, pa kreisi, atrodas mātes dārglietas un vēstules, kuras viņa tev kā līgava rakstīja, bet tur glabājas mani pirmie zābaciņi un…

Grāfs neļāva viņai turpināt. Ar dobju vaidu viņš apskāva Erikso un, asarām plūstot, sāka viņu skiip- stīt. Tad atkrita krēslā. Erikso noslīga uz ceļiem un ar galvu piespiedās pie grāfa krūtīm.

— Tēvs! Mīļais tēvs! Tu atzīsti mani par savu meitu!

Neaprakstāmas jūtas, kas nebija pazīstamas Teai, kura nezināja pagātni, tagad pārņēma Erikso. Viņas atmiņā spilgti uzvirmoja visas abu savu eksistenču fāzes. Erikso — bārene, Amenhotepa verdzene un mūžīgais upuris — bya laimīga, viņai bya dārga šī tēva mīlestība, kuru nekad nebija jutusi.

Kad beidzot tēvs un meita bija nedaudz nomierinājušies, grāfs pieglauda pie sevis Erikso gaišcir- taino galviņu un līksmi teica:

— Tagad, mana mīļā, mums jāpadomā, kā radīt tev manā namā likumīgu stāvokli. Teikt patiesību mēs nedrīkstam, un es varu tevi vienīgi adoptēt. Šajā sakarībā man radusies brīnišķīga ideja. Man bija brālēns, arī Kronburgs, bet nelietis un avantūrists, no kura visa mūsu ģimene atteicās. Viņš emigrēja uz Turciju un nesen tur nomira. Pirms nāves viņš man atrakstīja. Es došos uz Konstantinopoli, kur lūgšu tevi aizbraukt ātrāk, un pārvedīšu tevi no turienes kā viņa meitu.

Plāns tika pieņemts. Visi nolēma, ka jau nākamajā dienā Erikso kopā ar profesoru dosies uz Konstantinopoli, kur viņiem pievienosies grāfs. Savukārt Le- jerbaham vajadzēja atgriezties savā pilī un vēlāk parādīties kā līgavainim.

Šī programma tika precīzi izpildīta, un pēc sešām nedēļām grāfs atgriezās pilī kopā ar Erikso un iepazīstināja viņu ar kaimiņiem kā ar sava brālēna Osvalda meitu, kurai ekscentriskais tēvs devis tik dīvainu vārdu.

Jaunās meitenes neparasto līdzību ar Tfeu visi uztvēra kā pašu par sevi saprotamu lietu. Sabiedrība viņu uzņēma ļoti silti. Dažas dīvainības, kas izpaudās Erikso manierēs un uzskatos, tika saistītas ar viņas savdabīgo audzināšanu.

Tad ieradās Lejerbahs, un pēc kāda laika tika paziņots par viņa saderināšanos ar Erikso. Kāzas nolēma rīkot pēc trijām nedēļām.

Erikso baudīja laimi, tēva un Ričarda mīlestību, kas viņai solīja rūpju neaizēnotu nākotni, tomēr sirdī aizvien iezagās nemiers, kas darīja viņu tramīgu un nervozu.

Ričards saprata: iemesls ir bailes, ka varētu uzras- ties viņas vajātājs. Pa laikam arī viņa paša sirds žēlumā sarāvās, atceroties Amenhotepu, tomēr abi ar grāfu viņi centās Erikso pārliecināt, ka bailēm nav pamata: ja ēģiptietis spētu viņu atgūt, viņš jau sen to būtu izdarījis.

Erikso šādos brīžos vienmēr klusēja, tomēr reiz tēvs un līgavainis viņu izveda no pacietības.