Divas sfinkas

Šajā brīdī kariete apstājās portāla priekšā, un runātāji apklusa. Desmit minūšu laikā negaiss bija klāt. Debesis kļuva melnas, gaiss smags im smacējošs, bet dienas gaismu nomainīja pelēcīga krēsla. Brīdī, kad Erikso tēvam pie rokas gāja iekšā baznīcā, zemi satricināja bargs pērkona grāviens, apslāpējot ērģeļu skaņas, un ugunīga zibens šautra pāršķēla tumšās debesis.

Svinīgi uzposto ļaužu rindām pārskrēja satraukuma vilnis. Sākumā cilvēku uzmanību saistīja līgavas bālums un līgavaiņa nemiers un apjukums, bet tad priekšplānā izvirzījās bailes no trakojošās vētras. Zibens uzliesmojumi un pērkona dārdi sekoja cits citam. Vējš svilpa, gaudoja un stenēja, liekdams un lauzdams kokus. Kaut arī durvis bija aizvērtas, tā brāzmas ielauzās pat baznīcā, draudēdamas apdzēst sveces.

Bālā Erikso, kas bija pilnīgi nonākusi draudošo briesmu iespaidā, noslīga ceļos altāra priekšā. Viņas apņēmība nebija kļuvusi mazāka, tomēr ceremonijai viņa gandrīz nepievērsa uzmanību — mācītāja vārdi, ērģeļu mūzika un dziedātāju balsis skanēja viņas ausīs kā neskaidrs, tāls un dobjš troksnis.

Brīdī, kad jaunlaulātie apmainījās gredzeniem, pa baznīcas jumtu sāka dārdināt krusa, un šis troksnis nomāca visu pārējo. Milzīgie krusas graudi izsita vairākus logus. Un tad cauri vētras auriem un lietusgāzes šņākoņai kļuva dzirdamas sidrabainas zvanu skaņas, kas aizvien tuvojās.

Mācītājs apklusa, bet uzaicinātie viesi, šausmu pārņemti un glābdamies no lietus, cits citu grūstīdami.

metās uz baznīcas pretējo pusi, kur krusa vēl nebija sasitusi logu stiklus. Pēkšņi ēku līdz pašiem pamatiem satricināja baismīgs pērkona grāviens. Logā ielauzās lodveida zibens un traucās tieši uz Ričardu.

Šajā brīdī Erikso metās uz priekšu un, izrāvusi maģisko dunci, virzīja tā asmeni pretī ugunīgajai lodei, kas pārplīsa, sēdama uz visām pusēm dzirksteļu kūļus. Bija dzirdama mežonīga rēkšana, kuru pavadīja tāds kā cilvēka pirmsnāves gārdziens. Vētra, it kā būtu izsmēlusi visus savus spēkus, sāka pierimt. Lietus vairs nelija, vējš kļuva aizvien rāmāks, debesis noskaidrojās, un pēc kādām desmit minūtēm parādījās saule. Tagad viss atkal bija mierīgs, un par vētru liecināja vienīgi peļķes, lelapjie krūmi, ar saknēm izrautie koki un baznīcas izsistie logi.

Vispārējā panikā, ko izraisīja lodveida zibens, neviens nebya ievērojis līgavas pēkšņo iejaukšanos un neviens nebija redzējis viņas rokā spīguļojam noslēpumaino ieroci. Tomēr viss šis notikums nelabvēlīgi ietekmēja klātesošos: ikvienā neviļus sarosījās doma, ka vētra, kas pārtrauc laulības noslēgšanu, ir slikta pazīme jaunajam pārim.

Un tomēr līdz ar sauli un skaidrajām debesīm atgriezās jautrība un rosība. Jaunlaulātos apbēra ar apsveikumiem un laimes vēlējumiem. Tagad, kad briesmas bija garām, viesi smējās un jokoja par pārdzīvotajām šausmām. Ričards uz rokām aiznesa jauno sievu līdz ekipāžai. Tā tomēr bija nedaudz cietusi, lai gan kučieris un sulaiņi visiem spēkiem bija centušies savaldīt satracinātos zirgus. Jaunajam pārim sekoja viesi. Dāmas, rūpīgi sacēlušas šlepes un līksmi tērzēdamas, gāja, pat nevairīdamās no peļķēm.

Kad jaunlaulātie palika vieni un sēdēja karietē, Ričarda uzspēlētā jautrība pazuda. Viņš nevarēja neapzināties, ka izvairījies no nāves briesmām. Apskāvis Erikso, viņš piekļāva jauno sievu sev klāt un maigi, ar pateicību nočukstēja:

— Paldies tev, mana mīļā, mana varonīgā glābēja! Bez tevis es būtu jau miris.

— Diemžēl tā ir tikai īslaicīga uzvara, tā nav atbrīvošanās, tā ir vienīgi liktenīgā brīža atlikšana uz vēlāku laiku, — satraukta atbildēja Erikso. — Es tagad sev pārmetu, ka esmu novirzījusi uz tevi Amenhotepa atriebību un pakļāvusi tevi mūžīgām briesmām. Viņš nebeigs mūs vajāt un neļaus baudīt laimi.

— Dievs mūs pasargās, kā ir jau to darījis! Viņš mums iedvesīs domu, kā uzvarēt un iznīcināt magu ar viņa paša ieroci, — pārliecības pilnā balsī sacīja Ričards.

Tālāk svinības noritēja bez starpgadījumiem. Pēc lieliskajām pusdienām svētku viesi dejoja un pastaigājās parkā. Pēdējie ciemiņi aizbrauca jau tālu pāri pusnaktij.

Erikso tūlīt devās uz savu kabinetu, lai sīki pārrunātu dīvaino un baismīgo atgadījumu, kas apēnoja laulību noslēgšanas ceremoniju.

Atbrīvojusies no sava smagā līgavas tērpa, jaunā sieva uzvilka izšūtu batista peņuāru ar platām piedurknēm, kas atklāja skatienam viņas brīnišķīgās, kā no ziloņkaula veidotās rokas. Viņai ļoti patika šādi brīvi krītoši tērpi, kas atgādināja tuniku. Izlaidusi savus brīnumskaistos matus, Erikso iegāja buduārā, kas bija gluži fantastiski izrotāts ziediem un mākslas darbiem. Viņa uz mirkli apstājās un pārlaida greznajai istabai izklaidīgu skatienu, tad atvēra platas durvis un izgāja uz terases, no kuras daži pakāpieni veda lejā uz dārzu.

Nakts bija klusa un brīnišķīga, gaiss — silts un smaržu pilns. No puķu dobes plūda reibinošs rožu un liliju aromāts. Tieši viņai pretī pletās pļaviņa, ko ieskāva parka tumši zaļā lapotne. Uzlēca mēness, tā maigi zilā, mierpilnā gaisma rāmi apmirdzēja visu paritu Atspiedusies pret balustrādi, Erikso domīgi vērās tālumā.