Divas sfinkas

— Kāpēc tu vēlies karu? Atdod ieroci un labprātīgi seko man, tad es jums abiem piedošu. Es sniegšu tev aizmiršanos. Es izdzēsīšu no tavas sirds aklo un postošo mīlestību. Pie tavam kajam nolikšu visu manis iegūto zinību varenību. No manām rokām tu saņemsi mūžīgās dzīvības un skaistuma kausu. Tavi zeltainie mati nekad nenosirmos, un atlasam līdzīgo ādu nekad nepārklās grumbas, un tavas acis nekad nezaudēs mirdzumu. Manā mīlestībā tu baudīsi augstāko laimi, ugunīgu kaislību un baudu. Mani tu vienmēr skatīsi tādu, kāds esmu tagad: laikam nav varas pār manu izskatu. Vai tevi nevilina iespēja kļūt par maga iemīļoto im dalīties viņa varenībā? Atver acis, aklā, un paskaties uz mani! Vai esmu sliktāks par šo niecīgo cilvēku, kas nolemts slimībām un iznīcībai un kas pēc nedaudz gadiem pārvērtīsies pretīgā, nevarīgā vecī? Vai tiešām esmu sliktāks par šo svārstīgo un neuzticamo cilvēku, kurš vienmēr ir mīlējis tevi tikai pa pusei līdz brīdim, kamēr viņa ceļā parādījās tā otra? Nuitai, Valērijai, Almerisai — lūk, kam vienmēr ir piederējusi Rameri dvēseles labākā daļa, bet tu viņu reibināji ar kaisli! Un šādām pretīgām, pazemojošām jūtām tu gribi visu upurēt!

Amenhotepam runājot, viņa āriene pārmainījās. Drudžains sārtums pārklāja allaž bālos vaigus, plānās nāsis trīsēja, bet ierasti bargo izteiksmi nomainīja domīga nopietnība.

Erikso bija kā pieaugusi pie zemes un nenolaida no maga skatienu. Viņai šķita, ka redz kādu citu, nepazīstamu cilvēku. Pirmo reizi viņa saskatīja Amenhotepā nevis pavēlnieku, bet vīrieti, tāpēc ziņkāri aplūkoja viņa garo, slaido augumu. Viņam nebija galvā klafta kā parasti, tāpēc viņš izskatījās jauneklīgāks. Melnie mati vijās ap viņa pieri nepaklausīgās cirtās, un tas vērta seju pilnīgi citādu.

Sajūsmā Erikso sirds iepukstējās straujāk. Jā, Amenhoteps bija lielisks, turklāt ne tikai ārēji vien — no viņa plūda zināšanu apgarota daile, acīs kvēloja nesatricināma griba un enerģija, kas jebkuru varēja nospiest pie viņa kājām. Visbeidzot viņš bija skaists savā lepnajā mierā, ko izstaroja visa viņa būtne, neraugoties uz jauneklīgi slaido augumu, kas skaidri iezīmējās uz mirāžas tumšsarkanā fona. Erikso atmiņā uzzibsnīja Ričarda pievilcīgā seja, un tagad pirmoreiz vīra skaistie vaibsti nobālēja salīdzinājumā ar to dzīves, gribas un varenības gigantu, kas stāvēja viņas priekšā. Erikso domīgi noglauda pieri. Šajā mirklī viņa apzinšgās, ka vēl nekad nav bijusi pakļauta tik lielām briesmām un vēl nekad nav bijusi tik tuvu bojāejai kā šobrīd. To, ko Amenhoteps nevarēja panākt ar gudrību, viņš iekaroja ar savu valdzinošo personību, dodams iespēju Erikso to novērtēt. Divi pirmsākumi — aktīvais un pasīvais, spēks un vājums, radīšanas nesatricināmā likuma vadīti, savstarpēji pievilkās.

Amenhoteps nenolaida skatienu no Erikso satrauktās sejas, lasīdams, šķiet, katru viņas domu. Mags pasmaidīja, un šis smaids līdzīgi saules staram ielēja gaišumu viņa stingrajos vaibstos, piešķirdams tiem neatvairāmu valdzinājumu. Erikso sirds sāka pukstēt, jaunu, līdz šim nepiedzīvotu jūtu rosināta. Viņā uzvirmoja sajūsma par Amenhotepu un līdzās tai — sava niecīguma apziņa, kaut kāda neskaidra un dedzīga vēlme. Uz Erikso pieres izspiedās auksti sviedri, bet Amenhoteps, nenolaizdams acis, ar ironisku, uzvarošu smaidu pusatvērtajās lūpās lēni tuvojās maģiskajam aplim! Vēl daži soļi — un viņš to būtu pārkāpis ātrāk, pirms satriektā un paralizētā Erikso spētu viņu atgrūst. Pēkšņi viņa sadzirdēja trīsuļojošu skaņu un vecais pils pulkstenis lēni nosita divpadsmito stundu.

Amenhoteps nodrebēja, nobālēja un atkāpās, it kā viņu būtu atgrūdis kāds varens spēks. Vīzija turpināja atkāpties, līdz pacēlās gaisā. Vēl brīdi Erikso caur tādu kā miglu redzēja Amenhotepa slaido augumu, kas bija atbalstījies pret sfinksas cokolu. Viņa acis bija aizvērtas, apgāztā lampa viņa rokā apdzisa, bet pie kājām kā smaragda lente saritinājusies gulēja čūska. Tad viss izplūda, līdz pavisam izgaisa spožajā mēnessgaismā.

Erikso spēki bija galā: galva noreiba, un viņa nemaņā saļima uz terases akmens plātnēm. Tādu viņu atrada Ričards un grā^s. Līdz nāvei pārbijušies, viņi aiznesa baronesi uz buduāru un pēc ilgiem pūliņiem dabūja pie samaņas.

— Vai tu piedzīvoji jaunu uzbrukumu? Vai viņš tevi neievainoja? — abi apbēra Erikso ar jautājumiem.

— Nē, nē! Mana ģīboņa cēlonis ir dienā pārdzīvotais satraukums, — viņa izvairīgi atbildēja.

Erikso skaidri atcerējās vīziju, taču kādas neizprotamas jūtas lika viņai klusēt. Nevienam visā pasaulē viņa neparko nestāstītu, kas tikko bija atgadījies.

Pārliecinājies, ka ar meitas veselību viss ir kārtībā, grāfs devās prom, bet laimīgais Ričards nosēdināja sievu uz dīvāna. Nolikusi galvu uz vīra pleca, Erikso klusēja un izklaidīgi klausījās Ričarda vārdos. Viņas domas bija tālu. Ar kaut kādu dīvainu ziņkāri jaunā sieviete salīdzināja Lejerbahu un Amenhotepu, un barona tēls nobālēja otrreiz. Viņa skatiens likās neizteiksmīgs, vārdi banāli, bet maigais smaids itin nemaz nelīdzinājās tam valdzinošajam smaidam, kas viņu tā satrauca un pakļāva.