Divas sfinkas

Ričards skriešus devās uz terasi, un Almerisa viņam klusu sekoja. Viņš uzskrēja terasē un, izberzējis acis, sāka aplūkot brīnumaino greznību, priecājās par brīnišķīgo galda servējumu un aptaustīja smagās, ar zeltu izšūtās purpurkrāsas portjeras. Viņš atcerējās tuksnesi, līdzenuma neauglīgās smiltis, kur atradās Memfisa, un mēnesi, kas apspīdēja sfinksu un piramīdu. No kurienes šeit uzradies šis lieliskais dārzs un šī brīnumainā, karaliski greznā pils?

Un visas šīs bagātības viņam dāvā Amenhoteps!

Ričards priecīgi pagriezās pret jauno sievieti, apskāva viņu un cieši noskūpstīja.

— Almerisa, mana mīļotā! Atsakies no savām veltīgajām mokām! Ja reiz tev atdota dzīvība, dzīvosim un mīlēsim viens otru! Laime ir pārāk rets ciemiņš, lai to dzītu projām tad, kad tā ienākusi mūsu pajumtē.

Almerisa nepretojās un noskīīpstīja Ričardu. Viņas lūpās parādījās liegs smaids.

— Lai notiek tā! — viņa sacīja. — Es mīlu tevi, un tava laime man ir dārgāka par visu. Tikai atļauj man vientulībā noskaitīt lūgšanu, pirms tev piederu un sāku jaunu dzīvi. Un vēl apsoli man…

— Visu, ko vēlies! — atbildēja laimē starojošais Ričards.

— Apsoli, ka bez manis tti nepieskarsies šiem ēdieniem, kuri tev šķiet tik brīnišķīgi. Tas viss uzburts ar maģijas palīdzību, tā ir tukša mirāža, ko var iznīcināt viegla pūsmiņa. Brīnišķīgā mītne un šie mākslas dārgumi — tas ir pagātnes atspulgs, ko atdzīvinājusi maga varenā griba; un kalpi — tie ir zemākie gari, kas paklausa sava pavēlnieka balsij.

Taču ticība un lūgšanas ir stiprākas par jebkādu maģiju. Tās vadīs un norādīs mums ceļu, pa kuru jāiet. Mana mīlestība pasargās tevi no visām briesmām.

— Nomierinies! Lūdzies, bet tikai ne pārāk ilgi, jo es mirstu no izsalkuma. Es tevi gaidīšu, — jautri atbildēja Ričards.

Almerisa iegāja istabā, kas bija savienota ar terasi, un drīz vien atrada nomaļu telpu. Iegājusi tiā, viņa aizslēdza durvis un, izņēmusi sainīti, attina plāno balto audumu. Tajā bija ļoti sena kaluma metāla krucifikss, neliels gaismeklis, eļļas trauciņš, vaska svece un duncis ar ziloņkaula rokturi, kura zilgani mirdzošais asmens bija noklāts ar maģiskām zīmēm.

Almerisa nolika krucifiksu uz galda, iededza gaismekli un sveci un noslīga uz ceļiem.

— Kungs Jēzu Kristu, žēlsirdīgais Pestītāj! Iznīcini tava necienīgā kalpa radītos burvības valgus, — viņa godbijīgi čukstēja. — Viņš grib aptraipīt manu dvēseli, pakļaut mani zemes dzīves kaislībām un atņemt man godpilno nāves zīmogu, ko esmu saņēmusi.

Almerisai lūdzoties, no krucifiksa sāka plūst žilbinoša gaisma, kas ietina viņu tādā kā sudrabainā mākonī. Viņai šķita, ka neciešamais smagums ar katru brīdi samazinās.

Pateicības un prieka pilna jaunā sieviete pacēla lūgšanā sakļautās plaukstas.

— Mans Debesu Tēvs! Ja mana lūgšana ir Tevi sasniegusi, atbrīvo manu dvēseli, kuru vairs nekārdina zemes dzīves prieki, un lai asinis, kuras es izliešu, sarauj visus maģijas valgus un liek tai atgriezties šo pili apdzīvojošo zemāko garu tumšajā valstībā.

Almerisa, skatīdamās uz krucifiksu, no kura tagad plūda žilbinošs staru kūlis, satvēra dunci un iedūra to sev sirdī.

No brūces izšāvās sarkanīgi dūmi, un tajā pašā mirklī zemi līdz pašām tās dzīlēm satricināja pērkonam līdzīgs grāviens. Zibens caurausti tumši mākoņi sāka griezties, līdz izklīda uz visām pusēm. Almerisa pacēlās gaisā un pazuda gaismas staros.

VI

Sajutis aukstumu un mitrumu, Ričards atguva samaņu un izbrīnīts ieraudzīja Erikso, kas bļja nometusies viņa priekšā uz ceļiem un berzēja viņa seju ar mitru dvieli.

— Ātrāk celieties augšā! Mums jābēg, bet mūsu rīcībā ir tikai divas stundas, lai atstātu piramīdu, — aprautā balsī teica meitene. Viņas seja bija pavisam bāla, acis liesmoja, bet rokas drebēja. Aiz jostas bija aizbāzts noslēpumainais nazis, kas bija sarāvis burvības valgus.

Ričards instinktīvi juta, ka viņam draud briesmas. Viņš piecēlās, taču galva bija tik smaga un kājas tik vārgas, ka viņš atslējās pret sienu, mēģinādams sakopot domas. Viņš atcerējās, ka staigāja pa arābu pils terasi, tad atskanēja pērkona grāviens un viss pazuda.

Erikso neļāva viņam ilgi kavēties pārdomās.

— Nāciet taču! Varbūt jiis gribat uz visiem laikiem palikt šīs vietas gūsteknis? — viņa iekliedzās, spēcīgi raustīdama jauno cilvēku aiz rokas.

Vārds «gūsteknis» vienā mirklī lika Ričardam kļūt drosmīgam un enerģiskam. Viņš tūlīt izslējās un sekoja Erikso. Pēc dažām minūtēm viņš attapās tuksnesī netālu no piramīdas, uz kuru tik steidzīgi vedināja pavadone.

— Ko jūs darāt? Mums jābēg uz pretējo pusi! — iesaucās Ričards.

— Uz to pusi mēs nevaram skriet. Maģiskais aplis, kurā Amenhoteps jūs ieslēdza, nav sarauts. Mums jātiek ārā pa to pašu ceļu, pa kuru šurp atnācāt. Un tas jāizdara, pirms iestāsies diena, — atbildēja Erikso, paātrinot soli.