Divas sfinkas

Bērs jutās kā septītajās debesīs un viens pats to notiesāja, jo Ričards, kaut ari bija atguvies, nejutās izsalcis un apmierinājās ar maizi un pienu.

Pēc brokastīm darbīgais un jautrais profesors palūdza Amenhotepu sniegt viņam kaut ko pamācošu, ko viņš pēcāk varētu izmantot savā grāmatā par seno ēģiptiešu dzīvi un kas noskaidrotu dažus arheologiem līdz šim neskaidrus jautājumus. īsos vārdos profesors raksturoja tagadējās zinātnes līmeni un mērķi, uz kuru viņš tiecas.

— Man šķiet, ka visderīgākais, ko varu jums piedāvāt, ir ēģiptiešu valodas apgūšana, jo jūsu vakardienas runa bija tik drausmīga, ka es neko nesapratu, — ironiski smaidīdams, atteica Amenhoteps. — Ticiet man un sāciet tieši ar to. Es jaii lūdzu savu draugu Meneftu parādīt jums visu, kas saglabājies no mūsu senajiem iesvaidīšanas tempļiem, un parunāties ar jums. Izmantojiet šo iespēju! Bet tagad ejam! Es jūs aizvedīšu pie viņa. Pagaidi mani šeit, Rameri! Man ar tevi jāaprunājas.

Amenhoteps drīz atgriezās un aizveda savu viesi uz istabu, kur iepriekšējā vakarā bya strādājis. Nosēdinājis Lejerbahu pie galda, viņš uzlika tam roku uz galvas un sacya:

— Skaties uz mani! Pirms sākam nopietnu sarunu, tev ir jāatceras pagātne un jāatjauno saikne starp tava jaunā ķermeņa astrālo saprātu un materiālajām smadzenēm.

Ričardam likās, ka no maga tumšajām acīm izšāvās spožs zibens un kā ugunīga strūkla izskrēja cauri viņa galvai, radīdams tik neciešamas sāpes, ka viņš iekliedzās un zaudēja samaņu.

Ričards neapjauta, cik ilgi bya atradies tādā stāvoklī. Kad viņš atguva samaņu, tad juta, ka galvā notiek kaut kas dīvains, zināmā mērā atgādinādams to sajūtu, kāda viņu pārņēma laikā, kad Valērijas rēgs rakstīja stāstu par viņu abu pagātni. Tāpat kā toreiz, viņa atmiņā atdzima dažādi tēli, taču bez toreizējā haotiskā trokšņa. Atmiņas uzšķīlās kā zibens, grupēdamās harmoniskā veselumā. Kad Ričards izslējās, viņa priekšā reāli bya atdzimusi Rameri dzīve un tās konkrētās detaļas bya tikpat skaidras un labi pazīstamas kā viņa tagadējās eksistences dažādi sīkumi.

— Nu, kā ir, Rameri? Vai atcerējies savu pagātni? Vai atminējies savu seno dzimto valodu? — smaidīdams vaicāja Amenhoteps.

— Jā, skolotāj, tu esi paveicis brīnumu, — atbildēja Ričards, abām rokām saķerdams galvu, jo pretēji savai gribai runāja senās Ēģiptes valodā.

— Jo labāk — parunāsimies! Sākumam pastāsti man par savu tagadējo dzīvi un apstākļiem, kas tevi šurp atveduši.

Ričards mirkli padomāja, jo, atgriežoties pagātnes atmiņām, tagadne it kā atkāpās otrā plānā. Viņš pastāstīja par savu dzīvi, pieminēja tikšanos ar Almerisu un dīvainos notikumus, kas bija viņu atveduši uz piramīdu.

— Almerisa — tā ir tā pati Nuita un Valērija, — uzmanīgi noklausījies, piebilda Amenhoteps.

— Jā, un Tea ir atkaliemiesojusies Erikso, — atbildēja Ričards.

Amenhoteps noliedzoši pakratīja galvu.

— Erikso ir šeit, manā tuvumā. Tā ir spītīga un nepakļāvīga dvēsele. Liktenīgā mīlestība uz tevi viņu aizrāva, un es viņu sodīju pēc nopelniem. Es mīlu Erikso, un tā ir mana vienīgā vājība, kuru pārvarēt man nepietiek vīrišķības. Tā kā Erikso mani satrauca un traucēja strādāt, es viņu iemidzināju, un viņa guļ pāris soļu attālumā no šejienes.

— Piedod man, skolotāj! Es neuzdrīkstos apšaubīt tavus vārdus, bet ļauj man norādīt uz dažiem apstākļiem, — samulsis un apjucis teica Ričards. — Almerisa, kas visu tik labi zināja, teica, ka Tea esot tā pati Erikso. Tagad, kad esmu atguvis atmiņu, varu droši apgalvot, ka Tfea ir viņas dzīvs portrets.

Tumšs sārtums ielija maga bronzas krāsas sejā, un viņa uzacis bargi savilkās.

— Iesim un tūlīt pārliecināsimies! — viņš aizsmacis skarbi noteica.

Pa šauru koridoru, kuru Ričards vēl nebija redzējis, abi iegāja pazemes zālē. Tās vidū Ričards pārsteigts ieraudzīja sfinksu, kuru pats kādreiz bija izkalis un kurai bija viņa sejas vaibsti.

Amenhoteps piestiprināja lāpu pie sienas un, uzlēcis uz cokola, iedarbināja atsperi, kas bija paslēpta lotosa ziedā.

Kad slēptuve atvērās, abi alkaini noliecās pār to. Viņu priekšā, pārklāts ar sudrabotu autu, gulēja sievietes ķermenis.

Amenhoteps norāva pārsegu, un no viņa krūtīm izlauzās nikns kliedziens. Erikso izskatījās pēc līķa, tomēr, par spīti nāves bālumam un melnajiem riņķiem ap acīm, viņa bija brīnišķīga. Maiga un caurspīdīga, ietīta garajos zeltainajos matos kā apmetnī, viņa gulēja kā dižena mākslinieka sapņa iemiesojums.

Amenhotepa acis gailēja dusmās. Viņš aptaustīja ķermeni un teica:

— Almerisai bya taisnība! Izmantodama to, ka saikne starp astrālo ķermeni un matēriju kļuvusi vājāka, šī spītīgā dvēsele ir uzdrošinājusies tik ļoti attālināties, ka spējusi iemiesoties jaunā ķermenī un tādējādi saraut lielāko daļu saišu, kas viņu še turēja. Vēl nedaudz piepūles, un viņa būtu atbrīvojusies pilnīgi. Bet es viņai nedošu tam laiku! Es piespiedīšu šo nodevēju atgriezties savā miesiskajā apvalkā, kas, par laimi, vēl nav bojāts, un iemācīšu klausīt savam pavēlniekam!