Divas sfinkas

Tad kādu ritu Almerisa pamodās īpaši uzbudināta. Viņai nekas nesāpēja, taču viņa nekādi nespēja nomierināties un ne uz mirkli nelaida vīru projām.

Ričards skumji vēroja sievu, saprazdams, ka tuvojas šķiršanās brīdis.

Vakarā Almerisai sāka trūkt elpas un parādījās sirdsdarbības traucējumi.

— Gaisu!.. Gaisu!.. Es smoku! — viņa kliedza, atkritusi uz spilveniem.

Ričards paņēma viņu uz rokām un iznesa uz terases.

Svaigais nakts gaiss, šķiet, nāca Almerisai par labu, un pēc dažām minūtēm viņa atvēra acis. Sastapusi vīra izmisušo skatienu, Almerisa pēkšņi apvija rokas viņam ap kaklu un aiztrūkstošā balsī nomurmināja:

— Cik gan grūti mirt, kad dzīve ir tik jauka!

Tad saņēmusies piebilda:

— Nē, tas, ko es teicu, ir tikai vājuma izpausme. Neraudi, mans mīļotais Rameri! Ļauj man saukt tevi šajā vārdā, kas man ir tik tuvs, un pateikties tev par tavu mīlestību.

Viņa apklusa, elpa kļuva smaga, bet acis aizmig- lojās.

— Almerisa, nemirsti! — iesaucās Ričards un neprātīgās skumjās piekļāva sev sievu.

Pēc šā sauciena Almerisa strauji izslējās, viņas acis iemirdzējās, bet vaigos iesitās košs sārtums. Nekad agrāk, šķiet, viņa nebija izskatījusies tik daiļa kā šajā brīdī. Ar negaidītu spēku jaunā sieviete pievilka sev klāt vīra galvu un noskūpstīja viņu uz lūpām. Šī piepūle sarāva pēdējo saikni starp miesu un dvēseli. Viņas rokas atslāba, acis aizvērās, bet ķermenis bezspēcīgi saļima. Almerisa bija mirusi.

Ričards gluži mehāniski, it kā neaptvēris notikušo, noguldīja sievu uz dīvāna, sakārtoja spilvenus un sakrustoja uz krūtīm viņas vēsās rokas.

Tikai tagad, pēkšņi sapratis, ka viss ir beidzies, viņš nokrita uz ceļiem un ar apslēptu vaidu iespieda seju viņas kleitas krokās. Viņš nezināja, cik ilgu laiku ir pavadājis vienatnē ar aizgājušo. Kad Ričards beidzot piecēlās, visapkārt valdīja klusums. Mēness, kuru Almerisa tā mīlēja, bija uzlēcis, it kā sveikdams viņu un pēdējo reizi liedams pār viņu savu rāmo gaismu.

Ričards jutās kā salauzts. Viņš mehāniski izvilka kabatlakatu un noslaucīja miklo pieri un izspūrušos matus. Viņa skatiens negaidīti skāra mirušo, un viņš bailēs atkāpās atpakaļ, neticēdams savām acīm.

No tumšās terases puses plūda plata fosforiscētas gaismas josla, kas ieskāva Almerisas ķermeni zilganā dūmakā. Virs viņas galvas parādījās zeltīta, gluži kā briljantiem nobārstīta stīpa. Gultas galvgalī, noliekušās pār aizgājēju, stāvēja baltās drānās tērpušās būtnes ar mierīgām, apgarotām sejām. Viņu rokās bija palmu zari.

Pēkšņi viegls pieskāriens lika Ričardam nodrebēt un pagriezties. Viņa priekšā stāvēja Almerisa — daiļa, priecīga, smaidoša. Viņas galvu rotāja baltu ziedu vainags. Arī viņa turēja rokās uzvarošo palmas zaru.

— Miris ir vienīgi mans ķermenis, — viņa teica maigā un apslāpētā balsi. — Mans gars dzīvo, jūt un mīl vēl stiprāk nekā tad, kad bija iesprostots miesā.

Almerisa pamāja atvadu sveicienu un pasmaidīja, tad sāka lēnām celties augšup. Vēl mirkli viņas sudrabainā tunika mirdzēja mēness gaismā, tad vīzija kļuva aizvien blāvāka, līdz pilnīgi izgaisa.

Ričards stāvēja kā sastindzis. Galva reiba, zeme šūpojās zem kājām, viss griezās. Tad viņš zaudēja samaņu.

Kad viņš atvēra acis, bija jau diena. Viņš gulēja uz dīvāna mazajā viesistabā, kas bya savienota ar terasi. Līdzās stāvēja Maidels, viņa māsa un Dora. Visi bija bāli un satraukti, visiem acis bija sasarkušas.

— Almerisa nomira! — iekliedzās Ričards, uzlēkdams kājās.

Maidelam izkrita no rokām aukstā ūdenī saslapētais dvielis, ar kuru viņš bija slaucījis Lejerbaha seju. Vecais vīrs atslīga krēslā, un no viņa acīm sāka plūst asaras.

— Jā, mēs jau zinām par šo nelaimi, — vienā balsī atbildēja Dora un Tusnelda, nevaldāmi raudādamas.

Mazliet vēlāk visi iegāja guļamtelpā, uz kurieni jau bija aiznesta nelaiķe. Almerisa izskatījās kā aizmigusi, bet ugunīgās stīpas virs viņas galvas vairs nebija.

III

Pēc Almerisas apbedīšanas Lejerbahu pārņēma dziļas skumjas. Viņš nespēja nedz lasīt, nedz strādāt un apātiski aizvadīja laiku. Vienīgā izklaidēšanās viņam bya sievas kapa izrotāšana. Drūms, draudīgs klusums ienāca visā namā, kura dvēsele bya aizlidojusi.

Un tad kādu dienu Maidels pavēstīja Ričardam, ka viņš savu iestādījumu nolēmis pārdot.

— Man nav vairs kam strādāt. Mums, vecajiem, pilnīgi pietiek ar to, kas ir, — viņš skumji sacīja. — Bet jums, Ričard, derētu aizbraukt un izklaidēties, citādi vēl saslimsit, — viņš piebilda, draudzīgi pa- spiezdams ārsta roku.

Šī saruna atmodināja Lejerbaliu no sastinguma. Maidelam bija taisnība: viņam jāpārvar apātija. Pēc neilgām pārdomām viņš nolēma pavadīt dažas nedēļas Aleksandrijā un tur tikt skaidrībā, ko darīt tālāk. Viņš ātri sakravājās, vēlēdamies izmantot tvaikoni, kas, uzņēmis tūristus, nākamajā dienā devās prom no Tēbām.