Divas sfinkas

Ričards īsi pastāstīja par savām attiecībām ar Tfeu, kas tagad tiek pilnībā sarautas. Tad, lai novirzītu meitenes domas uz ko citu, viņš piebilda:

— Tagad, kad tu visu zini, pastāsti, kāpēc tu sauc mani par Rameri un kāpēc tu grāfienē Kronburgā saskati kaut kādu Erikso?

Almerisa noslēpumaini pasmaidīja.

— Es saucu tevi vārdā, kuru tu kādreiz jau esi nesis, jo ne jau pirmoreiz mēs dzīvojam kopā un mīlam viens otru, taču jau toreiz liktenis neļāva man staigāt laimes taku. Es tevi pazinu gan tagad, gan toreiz, kad biju romiete Valērija. Arī tu mani sirdī pazini, ja ne ar acīm skatot. Un ikreiz, kad mēs satikāmies, tu mani mīlēji! Gaišmatainā Erikso ir skaistāka par mani, taču viņai nekad nav piederējusi tava sirds.

— Ja tu atceries, ka mani sauca par Rameri, tad tev arī jāzina, kas mēs abi bijām tajā dzīvē, — jokodams neticīgi ierunājās ārsts.

— Visu precīzi es neatceros, — atbildēja Almerisa, nemanīdama viņa ironiju. — Zinu tikai, ka tu biji izcils tēlnieks un izkali divas sfinksas, kas tika novietotas piramīdā. Sfinksām bļja kāds noslēpums, kuru es nezinu, bet kuru izdomāja mums laimi vēlošais viedais mags Amenhoteps, jo es biju cita vīra līgava un mūsu labvēlis vēlējās izjaukt šīs laulības. Taču Erikso, kas bija tevī iemīlējusies, visu sabojāja. Tas, šķiet, ir noticis ļoti sen, jo tad cilvēki nēsāja tādu apģērbu, kāds redzams uz dievnamu sienām zīmētajām figūrām. Daudz vēlāk, kad es jau biju romiete Valērija, es atkal tevi mīlēju, bet ļaunā Erikso atkal man tevi atņēma.

— Kas es biju tad, kad tu biji Valērya? Arī romietis?

— Nē, tu paliki Rameri. Gan tu, gan Erikso. Bet es no bēdām, ka esmu zaudējusi tavu sirdi, kļuvu par kristieti un gāju bojā. Neatceros, kā tas notika, tikai zinu, ka mana nāve bija drausmīga.

Un Almerisa nodrebēja.

— Nedomā, ka esmu zaudējusi prātu: viss, ko stāstu, ir patiesība. Amenhoteps vēl aizvien dzīvo milzīgā piramīdā, jo viņam ir zināms ilgdzīvošanas noslēpums, — meitene piebilda, ievērojusi, ka ārsts skumji lūkojas viņā.

Patiesi, stāstījuma beigu daļa atstāja uz Ričardu ļoti smagu iespaidu, radot aizdomas, ka meitene ir psihiski traumēta.

— Labāk iesim mājās! Mitrums, kas nāk no upes, var kaitīgi ietekmēt tavu veselību. Iesim taču!

Ričards pacēla viņu kā spalviņu, un abi smiedamies atgriezās mājās. Tur viņus jau gaidīja Tusnelda, Dora un tikko pārnākušais Maidels. Redzot kopā visu ģimeni, Lejerbahs, turēdams meiteni pie rokas, piegāja pie viesnīcnieka un lūdza viņa piekrišanu un svētību laulībai ar Almerisu.

Pirmajā mirklī visi bija pārsteigti, taču šaubas izzuda, kad Lejerbahs pāris vārdos raksturoja savu sabiedrisko un finansiālo stāvokli. Maidels apskāva līgavaini un līgavu un apsveica viņus, bet Dora un Tusnelda lepnumā un priekā staroja, iedomādamās, ka viņu mīļotā Almerisa kļūs par baronesi.

Visi jautri tērzēja. Kāzu diena netika atlikta uz tālu laiku. Ievērojis drudžaino sārtumu Almerisas sejā un nedabisko spīdumu viņas acīs, Ričards paziņoja, ka laiks doties pie miera, jo baidījās par sekām, kādas uz meitenes organismu varētu atstāt spēcīgais saviļņojums.

Ričards atgriezās mājās laimīgs, taču arī norūpējies. Viss bija norisinājies ātrāk, nekā viņš bija iedomājies. Mīlestības pārņemts, viņš jau bija pieņēmis lēmumu, kuru bija grasījies kārtīgi apsvērt. Tagad viņš uzskatīja par savu pienākumu atklāt Teai patiesību, un šī atzīšanās nebija no vieglajām. Juzdamies pārguris, viņš nolēma uz dažām dienām atlikt atvadu vēstules nosūtīšanu savai bijušajai līgavai. Ārsts bija gulējis aptuveni stundu, kad viņu uzmodināja šausmās nobālušais Maidels. Almerisai atkal bija sākusies asiņošana.

Ričards steidzīgi apģērbās un metās pie slimnieces. Meitene gulēja bezsamaņā, viņa bija bāla kā audekls. Tikai pēc stundu ilgiem pūliņiem ārsts panāca, ka Almerisa atver acis. Viņa bija tik vārga, ka tikko spēja pakustēties. Ieraudzījusi pār sevi noliekušos Ričardu, meitene viņam mīļi uzsmaidīja, paklausīgi iedzēra zāles un, turēdama viņa roku, ieslīga mierīgā, spēcinošā miegā.

Lejerbahs nosēdēja pie slimnieces gultas līdz pat rītausmai. Sirds bija smaga. Kā ārsts viņš saprata, ka Almerisas dzīvībai draud briesmas, bet, tā kā cilvēks vienmēr cer uz to, ko vēlas, tad arī viņš sevi pārliecināja, ka viņa zināšanas, piepalīdzot mīlestībai un jaunajam organismam, uzveiks slimību.

Nākamās dienas Ričardam bija ļoti mokošas. Kā ārsts viņš krita izmisumā, bet kā iemīlējies cilvēks turējās pie cerības, kuru viņa saprāts uzskatīja par iluzoru. Pati Almerisa izskatījās laimīga un mierīga. Tikai reiz viņa pajautāja Ričardam, vai kāzas nevajadzētu uz dažiem mēnešiem atlikt.

— Gluži otrādi — es vēlos tās paātrināt. Tad man būs ērtāk tevi kopt, bet pārliecība, ka tu esi uzvarējusi likteni un uz mūžu piederi man, sekmēs drīzāku atveseļošanos, — viņš smaidot atbildēja.

Šādu lēmumu Ričards bija pieņēmis jau pirms vairākām dienām. Ja Almerisai lemts mirt, tad viņai jāizbauda visa iespējamā laime.