Divas sfinkas

Ibnakt ārsts nespēja aizmigt. Viņa sirdī notika sīva cīņa starp mīlestību un pienākumu. Taču Ričards bija godīgs cilvēks, tāpēc līdz ar pirmajiem austošās saules stariem viņš bija izlēmis: pienākums bija guvis virsroku.

Tea brauc šurp, uzticēdamās viņa godaprātam. Mīlestības vārdā viņa ir sarāvusi visas saites ar savu ģimeni. Viņa brauc, ticot Ričarda mīlestībai, un viņai ir tiesības to darīt. Viņš taču nedrīkst šādu uzticēšanos sabradāt ar zemisku nodevību. Stingri apņēmies apprecēt grāfieni, Ričards nolēma doties projām ar to pašu kuģi, kas bija atvedis liktenīgo vēstuli. Viņš gribēja pirms grāfienes ierašanās visu sagatavot — sameklēt atbilstošas telpas un nokārtot visas formalitātes.

Ričards aizmiga ļoti vēlu un gulēja tikai dažas stundas. Viņa miegs bija smags un murgains. Kad viņš pamodās, zinātnieki jau bija aizbraukuši uz izrakumu vietu. Ārsts nolēma nekavējoties doties turp, lai bndinātu ekspedīcijas vadītāju, ka ģimenes apstākļu dēļ divas vai trīs nedēļas viņa šeit nebūs. Kalpotājam viņš pavēlēja salikt ceļasomā pašas nepieciešamākās lietas un aiznest to uz tvaikoni, jo pats gribēja doties turp tieši no izrakumiem. Ričards nolēma tikties ar Almerisu vēlāk, kad viss jau būs galā. Tad viņš atbrauks pēc atlikušās bagāžas un atvadīsies no meitenes.

II

T^jā rītā Almerisa pamodās vēlu. Viņa jutās nogurusi, galva bija smaga.

— Vai neesi slima, mīļā meitiņ? — brokastojot iejautājās Dora, uztraukta par viņas bālumu un skumjo, nomākto izskatu. — TU pat pienu neesi dzērusi. Kas noticis?

— Nekas, Dora, es tikai šonakt redzēju nelaimi vēstījošu sapni, — atbildēja Almerisa, atstumdama pilno krūzīti.

— Tad pastāsti, ko tu īsti redzēji! Varbūt tavam uztraukumam nav nekāda pamata, — mudināja satrauktā Dora.

Viņa ticēja Almerisas sapņiem, jo daži no tiem patiesi bija piepildījušies. Almerisa domīgi atspiedās ar elkoņiem pret galdu un papurināja galvu.

— Nē, Dora, mani sapņi nekad nemelo, īpaši šis. Paklausies un spried pati!

Es redzēju, ka pastaigājos Nīlas krastā kopā ar dakteri jeb Rameri, — sauc viņu, kā vēlies. Viņš stāstīja man par savu mīlestību, un es biju bezgala laimīga. Pēkšņi no ūdens pacēlās melns mākonis, kas virzījās uz mūsu pusi. Pieskāries krastam, mākonis pārvērtās milzīgā tumšā lotosziedā. Ziedkausiņš atvērās, un es ieraudzīju gaišmatainu sievieti, kura pacēla galvu un nosauca sevi par Erikso. Viņas tumšās acis liesmoja, bet zeltainie mati plīvoja vējā. Viņas lūpās rotājās zobgalīgs smaids, kad viņa noliecās pie manis un iesaucās: «Es esmu liktenis! Es vienmēr tevi uzvarēšu!» Viņa iespiedās starp mani un Rameri, turklāt tik spēcīgi mani pagrūda, ka es sajutu briesmīgas sāpes krūtīs un zaudēju samaņu.

Kad es atguvos, protams, sapnī, es redzēju sevi guļam uz klints dziļā un šaurā aizā. Man līdzās uz ceļiem stāvēja Rameri un raudāja. Es jutu, kā viņa asaras plūst pār manām rokām. Es apzinājos, ka mirstu, taču nejutu ne mazāko baiļu. Nāve man likās neizsakāmi patīkama, un es biju ļoti laimīga, jo gulēju Rameri apskāvienos. Mana galva dusēja uz viņa krūtīm, un viņš čukstēja man mīlas vārdus.

Es sāku it kā izkust viņa apskāvienos, un izmisušais Rameri veltīgi pūlējās mani noturēt. Un es pati tik ļoti vēlējos palikt kopā ar viņu! Bet, neraugoties uz maniem pūliņiem un karsto vēlēšanos dzīvot, es jutu, ka mans ķermenis izkūst, kļūdams viegls un caurspīdīgs kā gaiss. Parastā apģērba vietā mani apņēma kaut kāds mirdzošs apsegs. Manu galvu rotāja gaiša stīpa, bet rokās es turēju palmas zaru.

Es uzlidoju gaisā un sāku ātri celties augšup, vairs nejuzdama nedz greizsirdību, nedz nožēlu, tikai vienu vienīgu bezgalīgu svētlaimi. Gan Nīla, gan aiza izzuda, tālumā es redzēju vienīgi Rameri, kurš turpināja raudāt. Un dīvaina lieta: viņa asaras kā mirdzošas pērles savienojās virtenē, kas saistīja mūsu abu sirdis, lai gan mūs šķīra liels attālums, un es jutu katru viņa pidsa sitienu. Pēc tam viss satumsa — un es pamodos. Dora, tu taču saproti, ka tādam sapnim ir liktenīga nozīme. Esmu pārliecināta, ka mūs abus kaut kas izšķirs.

Dora mēģināja viņu pārliecināt par pretējo, taču pati bija pārāk māņticīga, lai neļautos nelāgai priekšnojautai.

Noskumusi Almerisa izgāja dārzā, saplūca lielu rožu pušķi, ko gribēja aiznest uz Lejerbaha istabu. Bija jau vēls, saule pacēlusies augstu, un jaunajam ārstam jau sen vajadzēja atrasties izrakumos. Kad durvju sargs apstiprināja, ka ārsts aizbraucis, Almerisa tiešā ceļā devās uz Ričarda istabu.

Tur valdīja neparasta nekārtība. Kumodes atvilktnes bija vaļā, un visdažādākās mantas mētājās uz grīdas, jo sulainis, sakārtojis ceļasomu, vispirms steidzās to aiznest uz tvaikoni, bet istabu nolēma sakārtot vēlāk.

Pārsteigtā Almerisa piegāja pie rakstāmgalda, lai ieliktu vāzē ziedus; viņas skatienu pēkšņi saistīja Teas vēstule un fotogrāfija, ko Ričards steigā bija aizmirsis nolikt. Uzmetusi acis fotogrāfijai, meitene apslāpēti iekliedzās un nobāla. Viņas sirds sāka sāpīgi sisties.