Divas sfinkas

Ja Lejerbahs būtu pamanījis, kā iedzirkstījās Almerisas acis, kad viņa tam sniedza roku, viņš būtu pārsteigts un sajūsmināts, jo arī pats sajuta pret meiteni aizvien pieaugošas simpātijas.

Palikusi viena, Almerisa iegrima dziļās pārdomās, no kurām viņu iztraucēja Džonsona kundzes ierašanās.

Almerisa piekļāva sev klāt labo auklīti, piespiedās viņai pie pleca. Meitenes seja bija sasārtusi, kad viņa nomurmināja:

— Doras tant, ja jūs zinātu, ko es tikko redzēju! Es no uztraukuma zaudēju samaņu.

— Ko tad tu varēji ieraudzīt? Cik zinu, šeit bija vienīgi ārsts, — neizpratnē ievaicājās Dora.

— Tas tiesa, bet tieši viņš arī ir cilvēks sfinksa Rameri! Cik viņš ir skaists, labestīgs un simpātisks! Arī viņš kaut kā dīvaini manī lūkojās, it kā saskatīdams manā sejā ko pazīstamu. Varbūt arī viņš mani pazina! — turpināja Almerisa ar kaistošiem vaigiem un mirdzošu skatienu.

— Nomierinies, dārgumiņ! Satraukums tev var kaitēt. Ja tu pazini cilvēku sfinksu un jūs esat atraduši viens otru, tad ir skaidrs, ka liktenis piepildīsies un jūs beidzot tiksit savienoti, — ar pārliecību piebilda Dora. — Jā, kad es tagad salīdzinu ārstu ar tevis doto Rameri aprakstu, es brīnos, ka agrāk viņu nepazinu. Viņi abi ir līdzīgi kā divas ūdens "lāses.

— Nē, atšķirība tomēr ir, taču tik un tā es viņu pazinu no pirmā acu uzmetiena.

— Jo labāk, mīļā! Bet tagad guli, lai ātrāk izveseļotos un baudītu laimi, kas katrā ziņā tevi gaida. Cik zinu, ārsts nav precējies.

Almerisa strauji atlaba. Ārsts apmeklēja viņu ik dienas, un šīs vizītes kļuva aizvien garākas. Kad meitenes lielās acis lūkojās viņā tik koķeti un maigi, jaunā vīrieša sirds sāka pukstēt straujāk. Jūtas, kas viņā auga un kļuva aizvien stiprākas, neatvairāmi vilka pie šā dīvainā, noslēpumainā bērna, kas dažkārt stāstīja tādas lietās, ka ārsts sāka apšaubīt viņas saprātu. Turklāt Lejerbahs pārliecinājās, ka Almerisas veselība nebūt nebļja stipra. Viņas plaušas bjja vārgas, sirds strādāja neritmiski, bet nervu sistēma bņa slimīgi jūtīga.

Pēc nedēļas Almerisa jau varēja celties un staigāt pa māju.

Tagad ārsts steidzās mājās no izrakumiem ar sev neraksturīgu nepacietību. Jaunais cilvēks zināja, ka istabā viņu gaida kāds pārsteigums: brīnišķīgs lotos- ziedu pušķis, rets auglis vai cits šāda paša veida uzmanības apliecinājums. Viņš zināja, ka istabu izrotā Almerisa, jo reiz bija viņu tur pārsteidzis kārtojam ziedus vāzē. Meitenes jūtas tik nepārprotami bļja lasāmas viņas acīs, ka jaunais ārsts, būdams aizrāvies un aizkustināts, labprāt viņu apskautu un ar skūpstu atzītos mīlestībā. Tbmēr viņš to nedarīja, jo juta savā sirdī norisam savādu cīņu.

Tonakt Ričards Lejerbahs ne uz mirkli neaizmiga.

Lai lasītājs izprastu visas šaubas un mokas, kas laupīja ārstam miegu, īsumā jāpastāsta par viņa pagātni. Lejerbahs nāca no augstdzimušas, taču nabadzīgas ģimenes. Viņa tēvam — jaunākajam dēlam ģimenē — bija paredzēta militārā karjera. Viņa laulības ar jaunu itālieti izjauca ģimenes ieceres, tāpēc viņš nonāca konfliktā ar visiem tuviniekiem. Jauneklis tomēr nezaudēja drosmi, viņš iekārtojās darbā pie kāda baņķiera un uzsāka pieticīgu, toties laimīgu dzīvi, apmierinādamies ar mazumiņu. Drīzumā viņš nomira.

Lejerbahu vienīgais dēls Ričards ieguva lielisku izglītību un izvēlējās ārsta karjeru, kas šķita praktiska un labi atalgota. Izraudzītajai profesijai viņš pievērsās ar visu sirdi un sev piemītošo enerģiju, tāpēc drīz vien kļuva par populāru un iecienītu speciālistu.

Prieku par pirmajiem panākumiem aizēnoja mātes nāve. Viņai drīz sekoja arī māsa. Palicis viens, Ričards pilnībā nodevās zinātnei.

Darba nogurdināts, viņš uz pāris nedēļām paņēma atvaļinājumu un aizbrauca ciemos pie kāda sava studiju biedra. Tur viņa kā ārsta palīdzību lūdza viens no kaimiņos dzīvojošajiem muižniekiem — grāfs Kron- burgs, kura meitai bija bīstams plaušu karsonis. Pateicoties Ričarda mākai, Tea Kronburga atveseļojās, un jaunieši iemīlējās viens otrā. Jau atveseļošanās laikā abi noskaidroja savas attiecības nn zvērēja viens otram mūžīgu mīlestību.

Kad grāfs par to uzzināja, viņš kategoriski noraidīja šo savienību, paziņodams, ka nevēlas sev par znotu nabadzīgu ārstu. Pēc trim mēnešiem grāfs Kron- burgs piespieda savu meitu saderināties ar vienu no viņu radiniekiem — ļoti tuvu un bagātu kaimiņu vidējos gados. Tea pakļāvās tēva gribai, tomēr pieprasīja, lai kāzas tiktu uz gadu atliktas.

Tea nebija no tām sievietēm, kas klusējot atsakās no mīļotā cilvēka. Viņa vienīgi vēlējās iegūt laiku un bija stingri izlēmusi darīt visu, lai tikai nebūtu jāsavienojas ar netīkamu cilvēku.