Divas sfinkas

Tusnelda bija aizņemta ar saimniecības rūpēm, un viņai nebija laika audzināt brāļameitu. Šo pienākumu uzņēmās Dora. Viņa iemācīja meitenei visu, ko vien pati prata: lasīt un rakstīt angliski, vāciski un nedaudz franciski, vēsturi, ģeogrāfiju un matemātikas pamatus. Visbeidzot viņa iemācīja meiteni spēlēt ģitāru un dziedāt vācu un franču dziesmas.

Almerisai bija ass prāts, un viņa ātri visu apguva, īpaši meitenei iepatikās romāni, kurus Dora lasīja priekšā, un tie vēl vairāk iekvēlināja viņas austrumniecisko iztēli.

Meitenes uzticības persona bija Dora. Viņai vienmēr pietika laika sajūsmināti noklausīties Almerisas stāstījumu par baismīgajiem sapņiem un vīzijām.

Almerisa ar katru gadu kļuva aizvien sapņaināka un noslēgtāka. Aizvien vairāk viņu pievilka senās drupas, starp kurām pati bija uzaugusi. Stundām ilgi viņa klejoja pa seno pilsētu, apbrīnodama kādu pussagruvušu templi vai senās nekropoles kapenes.

Izrakumos strādājošie viņu pazina, mīlēja un bieži dāvināja kādus sīkus atrastus priekšmetus. Vienā no tādām pastaigām Almerisai gadījās nelaime, par kuru bija runa iepriekš.

Pēc ilgām pārdomām Maidels nopūtās un devās pie ārsta. Viņš nevarēja ciest, ka viņa meitu redz ārzemnieki, īpaši — gados jaunie. Šobrīd viesnīcā bija apmetušies arheologi, viņu vidū arī jauns ārsts.

Tā kā ekspedīcija strādāja tālu un bieži vien pusdienot viesnīcā neatgriezās, bet ņēma pārtikas produktus sev līdzi, tad Maidels neaizliedza meitenei ierastās pastaigas. Viņa vienīgā prasība bija — atgriezties mājās pirms arheologiem. Nerunīgais viesnīcnieks devās uz lielo namu, kur no vārtsarga uzzināja, ka zinātnieki jau aizbraukuši un mājās palicis vienīgi ārsts, sekretārs un vēl kāds kungs.

Maidels pieklauvēja pie istabas durvīm.

Skanīga balss atbildēja:

— Ienāciet!

Maidels iegāja un paklanījies apstājās dažus soļus no galda, kas bija piekrauts ar sīkām senlietām. Pie šā galda sēdēja doktors Lejerbahs un caur lupu pētīja uzrakstu uz kāda amuleta.

Tas bīja jauns gara auguma kalsns cilvēks ar lielām samtaini melnām acīm un melniem cirtainiem matiem. Viņa sejas panti bija pareizi un patīkami veidoti, ādu klāja bronzas krāsas iedegums.

Redzēdams, ka viesnīcnieks neveikli gumza rokās cepuri, ārsts viņam uzsmaidīja, atklādams sniegbaltu zobu rindu:

— Ko teiksit, Maidel? Kāpēc tik agri esat atnācis pie manis? Ar ko varu palīdzēt?

Uzklausījis viesnīcnieku, ārsts piecēlās, paņēma cepuri un jautri atbildēja:

— Tik vien tās nelaimes? Protams, es ar prieku apmeklēšu jūsu meitu un paskatīšos, kas noticis. Viltnieks! Cik veikli esat slēpis, ka jūsu ģimenē ir pieaugusi jaunkundze, par kuras esamību mēs pat nenojautām!

Ārsts paņēma ceļojuma aptieciņu un sekoja viesnīcniekam. Šķērsojuši pagalmu, viņi pa nelieliem vārtiņiem iegāja dārzā, kas ieskāva Maidela māju. Saimnieks veda ārstu uz lielo terasi, kuras jumtu un kolonnas sedza vīteņaugi. To lapotne bija tik bieza, ka veranda slīga zaļganā krēslā.

Š^jā pustumsā ārsts saskatīja vienīgi turku dīvānu, uz kura spilvenos gulēja kāda baltās drānās tērpusies sieviete. Lejerbaha acis drīz vien aprada. Dažus soļus no dīvāna ārsts apstājās kā apburts: viņam šķita, ka nekad vēl nav redzējis tik apburošu būtni kā šī meitene, kas gulēja viņa priekšā. Baltie muslīna rīta- svārki iezīmēja viņas slaidā auguma aprises. Rokās viņa turēja pāva spalvu vēdekli ar ziloņkaula rokturi. Meitenes lielās, miklās, maigās acis, kas bija gluži kā gazelei, raudzījās pretī ar šausmām un izbrīnu. Pēkšņi viņa apslāpēti iekliedzās, aizvēra acis un atkrita atpakaļ.

Maidels un Lejerbahs metās pie viņas. Ārsts pataustīja Almerisas piUsu un nomierināja pārbiedēto Gotlību.

— Nieki, Maidel! Jūsu meita straujāk sakustējās, un viņai kļuva slikti no sāpēm ievainotajā kājā, — viņš teica, izņemdams no kabatas pudelīti ar ožamo sāli.

Pieliecies pie slimnieces, ārsts pacēla viņas galvu un pielika pudelīti pie deguna.

Sniegdams palīdzību, Lejerbahs atkal ar sajūsmu aplūkoja meitenes pareizos, smalkos vaibstus un caurspīdīgo, blāvo ādu. Almerisas mazā, nekustīgā sejiņa šķita dīvaini pazīstama, taču viņš nespēja atcerēties, kur agrāk ir redzējis šo profilu, šos plakstus, ko apņēma garas, izliektas skropstas, šo mazo mutīti un pieri, ko ieskāva zīdainu melnu matu cirtas.

Pēc brīža Almerisa atvēra acis. Lai gan bija manāmi satraukusies, viņa klusi, tomēr skaidri atbildēja uz ārsta jautājumiem un nepretojās, kad viņš apskatīja satūkušo kāju.

Nobālusi un zobus sakodusi, meitene vīrišķīgi — bez neviena vaida — pārcieta sāpīgo izmežģītā locekļa ievilkšanu.

Apbrīnodams viņas izturību, Lejerbahs apsaitēja kāju, iedeva nomierinošus pilienus un noteica pilnīga miera režīmu. Viņš apsolījās, ka nākamajā dienā vēlreiz apmeklēs slimnieci.

— Ja jums paliek slikti, sauciet mani jebkurā diennakts laikā, jo visu šo dienu es pavadīšu viesnīcā, — viņš piebilda.

— Pateicos! Šobrīd jūtos diezgan labi, — atbildēja Almerisa.