Divas sfinkas

Uzņēmums plauka. Maidels jau sen varēja uzskatīt sevi par bagātu, un viņam it kā vajadzēja justies laimīgam, taču šā cilvēka pagātnē bya kaut kas tāds, kas viņu nomāca. Mazajam dzīvespriecīgajam cilvēkam savulaik bya mīlestības romāns, kas ātri un traģiski izira.

Ibrahims — zemnieks, no kura Maidels nopirka zemi, bija izlūdzies sev tiesības līdz pat nāves stundai dzīvot savā pussabrukušajā būdā kopā ar četrgadīgo meitu.

Maidels un viņa māsa labi sapratās ar drūmo un allaž klusējošo vīru. Tā aizritēja trīs gadi. Pienāca Ibrahima nāves stunda. Viņš lūdza viesnīcnieku nepamest likteņa varā nelaimīgo meiteni, kas tagad palika apaļa bārene, jo Ibrahims bija atraitnis.

1\isnelda, kas dievināja bērnus un bija zaudējusi savu vienīgo meitu, labprāt uzņēmās rūpes par meitenīti. Maidelam pret to nekādu iebildumu nebija.

Mazā Fatma dzīvoja viņu namā kā pašu meita. Kad meitene kļuva piecpadsmit gadus veca, Maidels viņā kaismīgi iemīlējās un viņu apprecēja.

Kādu gadu viss ritēja mierīgi. Šķita, ka Fatma ir apmierināta ar laulību, taču patiesībā viņas jūtas pret Gotlību bija vienīgi meitas mīlestība pret tēvu. Fatma satika kādu jaunu arābu, kas dažkārt šeit iegriezās dienesta darīšanās, iemīlējās viņā un aizbēga kopā ar jaunekli.

Fatmas bēgšana nabaga Maidelam bija drausmīgs trieciens. Viņš nopietni saslima, bet pēc atveseļošanās kļuva kluss, nerunīgs un kategoriski atteicās meklēt aizbēgušo sievu.

Vairāk nekā gadu par Fatmu nebija ne ziņas, ne miņas. Tad kādudien Tusnelda ieraudzīja viņu klīstam ap māju. Fatma bija tuvu nāvei un tik ļoti pārvērtusies, ka viņā gandrīz nevarēja atpazīt to skaistuli, kura pirms pusotra gada bija šo namu pametusi. Viņa raudādama atzinās Tusneldai, ka jau vairākas dienas klīstot ap māju, baidīdamās nākt iekšā.

Būdama gaidībās, slima un bez jebkādiem līdzekļiem, Fatma bya iztikusi no žēlastības dāvanām. Ar pēdējiem spēkiem viņa nokļuva līdz savai kādreizējai mītnei, taču pārkāpt tās slieksni drosmes pietrūka. Fatma jau bija izlēmusi mesties Nīlā, kad satika Tusneldu. Tajā pašā vakarā Tusnelda pastāstīja brālim par notikušo. Viņai nebija daudz jānopūlas, lai pierunātu Gotlību atkal pieņemt bēgli mājās. Kad ieradās Fatma un, nometusies uz ceļiem, raudādama lūdza viņam piedošanu, Maidela dusmas izgaisa kā nebijušas. Viņš maigi pacēla sievieti, apsolīja aizmirst pagātni un paglābt viņu no negoda, atzīstot gaidāmo bērnu par savu.

Tbmēr liktenis viņai nebija lēmis ilgi baudīt vīra augstsirdīgo piedošanu. Fiziskās grūtības un morālās ciešanas bya salauzušas viņas jauno organismti. Pēdējās dienās pārdzīvotās bailes un sasprindzinājums nepagāja bez pēdām. Fatma iegūla slimības gultā un priekšlaicīgi dzemdēja tik vārgu un slimīgu meitenīti, ka ārsts, kas gluži nejauši atradās viesnīcā, nedeva nekādas cerības, ka viņa varētu izdzīvot.

Pēc dažām stundām Fatma nomira. Pirms nāves nelaimīgā sieviete pasauca Gotlību un lūdza viņa augstsirdīgo piedošanu attiecināt uz bērniņu, kā arī neatdot meitenīti īstajam tēvam, ja tam kādreiz ienāktu prātā viņu pieprasīt.

Gotlībs zvērēja atzīt bērnu par savu, un Fatma aizgāja viņsaulē, priecīgi smaidīdama, ar pateicības un svētības vārdiem uz lūpām.

Pretēji gaidītajam meitenīte izdzīvoja un kļuva par brāļa un māsas lielāko dārgumu, par viņu dievināšanas un aklas mīlestības objektu.

Labsirdīgā Tusnelda pēc dabas bija romantiska, kā jau visas vācietes. Viņa nosauca meitenīti par Alme- risu — kāda tolaik populāra un viņai iepatikušās romāna varones vārdā. Audžuvecāki iemīlēja meiteni viņas brīnišķīgā rakstura, kautrības un paklausības, skaistuma un neparastā prāta dēļ.

Almerisas dzimšanas laikā ģimenē ienāca vēl kāds cilvēks, un proti — jauna angliete. Viņa bija kāda lorda sekretāra sieva. Šis lords sava prieka pēc ceļoja pa Ēģipti, vadādams līdzi vienu no saviem dēliem. Džonsona kundze bija šā zēna guvernante.

Ieinteresējies par izrakumiem, kas tobrīd tika veikti Deirelbahrī, kas bija ievērojama ar valdnieces Hatasu un viņas tēva Tutmosa I kapeņu terasēm, lords ieradās Tēbās un apmetās Maidela viesnīcā. Tad arī Džonsona kundze iedraudzējās ar Tusneldu. Draudzība bija tik cieša, ka pēc tam, kad vīrs saules dūriena rezultātā nomira, atstādams viņu gaidībās, Džonsona kundze atteicās sekot lordam, kas atkal devās ceļojumā, un palika pie Maidela.

Trīs dienas pēc Almerisas piedzimšanas Dora Džon- sone laida pasaulē bērniņu, kas jau nākamajā dienā nomira. Kaut arī jaunā māte bya izmisusi, viņa piekrita zīdīt Almerisu un drīzumā tik ļoti pieķērās meitenītei, ka nolēma apmesties uz pastāvīgu dzīvi pie saviem jaunajiem draugiem.

Almerisa auga šo divu sieviešu sabiedrībā; abas meiteni neprātīgi dievināja. Viņa bija savāds bērns — sapņaina, zīmīgus sapņus un vīzijas redzoša. Viņai bija vajadzīgas pavisam citādas audzinātājas. Krustmāte un zīdītāja bija brīnišķīgas, taču mazizglītotas sievietes, turklāt ļoti romantiskas.