Divas sfinkas

Liktenis, šķiet, bija labvēlīgs mīlētajiem, jo Ričards Lejerbahs negaidīti saņēma lielu mantojumu un līdz ar to ieguva spīdošu sabiedrisko stāvokli. Viņa brālēns, gvardes virsnieks, tika nogalināts divkaujā, un, tā kā Ričards bija pēdējais šajā dzimtā, viņš mantoja majorātu un barona titulu. Apspiedis sevī aizskarto lepnumu, jaunais barons Lejerbahs uzrakstīja grāfam vēstuli, kurā atkārtoja savu bildinājumu. Tie apstākļi, kuru dēļ Ričards bija atraidīts, vairs nepastāvēja, tomēr grāfs Kronburgs bija nepiekāpīgs. Viņš atbildēja, ka atzīstot Ričardu par savas meitas cienīgu partiju, taču nevarot lauzt radiniekam doto solījumu, tāpēc lūdzot Lejerbahu uz visiem laikiem atteikties no šā nodoma un atstāt viņa meitu mierā.

Šis atkārtotais atteikums dziļi aizvainoja Ričardu. Lai gan Ttea slepus no tēva rakstītajās vēstidēs zvērēja viņam mīlestību un lūdza pacietīgi gaidīt, Lejerbahs nolēma aizbraukt. Kā vienkāršs ārsts viņš pievienojās zinātniskai ekspedīcijai, kas devās uz Ēģipti un Nū- biju, lai veiktu izrakumus. Tā Ričards nokļuva Tēbās, kur nejaušība saveda viņu kopā ar Almerisu.

Kopš šā brīža viņa mīlestība uz Teu strauji gāja mazumā. Jaunas, daudz spēcīgākas jūtas saistīja Ričardu pie Maidela meitas, un viņš jau vairākkārt iedomājās par to, ka grāfienes Kronburgas saderināšanās atbrīvo viņu no saistībām. Ričards pat bija nolēmis uzrakstīt Teai, ka atsakās no viņas, jo nevēlas ienākt ģimenē, kas izturējusies pret viņu tik noraidoši.

Gāja dienas, bet Ričards aizvien atlika šā lēmuma īstenošanu. Viņš zināja, ka Tea viņu kaislīgi mīl, un arī viņš pats bija solījies meiteni mūžīgi mīlēt. Iedzimtais godīgums lika saprast, ka viņš izdomājis ne visai labu attaisnojumu un — ja reiz viņš nolēmis no Teas atteikties — viņa pienākums ir atklāt patiesību. Taču ikreiz, kad viņš paņēma rokā spalvu, lai uzrakstītu: «Es tevi nemīlu! Mana sirds pieder citai,» — drosme viņu pameta.

Kādu vakaru, kad Ričards atgriezās no izrakumiem, kalpotājs pasniedza viņam vēstuli, kas no rīta bija pienākusi ar kuģi. Kādu brīdi viņš neizlēmīgi turēja vēstidi rokā. Adrese bija rakstīta ar Teas roku. Vārdos neizsakāma nepatīkama jutoņa sažņaudza Ričarda sirdi. Beidzot viņš atvēra sūtījumu, un pirmais, ko ieraudzēja, bya jaunās grāfienes fotoattēls.

Ričards nodrebēja. Sadrūmis viņš lūkojās uz brīnišķīgo sejiņu, kas smaidīdama vērās pretī. Jā, Tea bija skaista, varbūt pat skaistāka par Almerisu! Viņas klasiski pareizi veidoto seju varēja salīdzināt ar grieķu statuju. Meitenes gaišie mati spilgti izcēlās uz tumšā fona un gluži kā oreols ieskāva viņas seju. Katrs vaibsts izstaroja kaisli un enerģiju. Šajā attēlā bija jaušama viņas dedzīgā dvēsele. Šķita, ka taisnā deguntiņa nāsis viegli trīc, bet mazā pusatvērtā mute aicina to noskūpstīt.

Acīmredzot fotografējoties Tea visas savas domas bija koncentrējusi uz mīļoto cilvēku, un katra viņas būtnes šūniņa vibrēja kaislē. Ričards nervozi paķēra Almerisas fotogrāfiju un sāka salīdzināt abas sievietes. Viņš vēl un vēlreiz pārliecinājās, ka Teas apburošais daiļums nobāl Almerisas tīrā tēla priekšā, — viņas maigā sejiņa bya tik harmoniska, bet lielo acu kautrajā un skumjajā skatienā un mazās mutes melanholiskajā smaidā jautās kaut kas tāds, kas nebija no šīs pasaules. Jā, šī maigā mi burvīgā būtne spēja mīlēt līdz nāvei, spēja ciest bez žēlošanās, bet zemes dzīves netīrajām kaislībām nebija pār viņu varas.

Smagi nopūties, Ričards nolika abus portretus uz galda un atvēra vēstuli. To lasot, viņa seja sadrūma aizvien vairāk.

«Mans mīļais!» rakstīja Tea. «Kad Tu saņemsi šo vēstuli, es jau būšu sadedzinājusi aiz sevis visus tiltus un pametusi tēva mājas. Man ir radusies vienīgā iespēja, kā ar Tevi savienoties, un es to izmantošu.

Mana draudzene Laufordas jaunkundze ir saņēmusi mantojumu un dodas pie sava brāļa uz piramīdu zemi. Es braucu viņai līdzi, jo man izdevās viņu noskaņot sev par labu. Tiklīdz ieradīsimies Kairā, es nosūtīšu pie Tevis ziņnesi, lai Tu pēc iespējas ātrāk atbrauktu pie manis.

Esmu pilngadīga un atvedīšu līdzi visus nepieciešamos dokumentus, lai mēs nekavējoties varētu salaulāties. Tu pats saproti, cik ļoti sakompromitēta ir mana reputācija. Mājās neviens nezina, kurp esmu aizbēgusi, tāpēc skandāls būs pamatīgs. Starp citu, mani tas neuztrauc. Es bez bailēm uzticu Tev savu godu un likteni, bet Tavas sievas tituls aizsargās mani no pasaules. Arī tad, ja sabiedrība uz visiem laikiem mani nosodītu, es nešaubītos, jo pat nāve ir labāka par nīstamu laulību, ko tēvs man uzspiež. Pēc dažām dienām mans līgavainis aizbrauc kārtot darīšanas, un mēs nolēmām izmantot viņa prombūtni. Manas draudzenes brālis Lauforda kungs strādā angļu konsulātā, no viņa Tu varēsi iegūt nepieciešamās ziņas, ja ieradīsies Kairā ātrāk par mums. Viņš ir brīdināts.»

Tālāk sekoja dažādi norādījumi un mīlestības apliecinājumi.

Ričards pikti nosvieda vēstuli uz galda. Tbbrīd viņš juta pret Teu vienīgi nepatiku. Kā viņa varēja tā riskēt, sperot šādu soli, un turklāt vēl nelaikā?