Šo smaidošo seju Almerisa labi pazina — meitene to daudzkārt bija redzējusi savos sapņos un vīzijās. Tā bija tās pašas gaišmatainās sievietes seja, kura iepriekšējā naktī viņai parādījās no melnā mākoņa un kliedza: «Es esmu liktenis! Es vienmēr tevi uzvarēšu.»
Un šie draudi bija pamatoti, jo viņas portrets atrodas šeit, uz ārsta rakstāmgalda, un tā acīmredzot ir viņas vēstule.
Almerisai noreiba galva, un viņa iekšēji nodrebēja, kādu līdz šim nezināmu jūtu pārņemta, aizmirsusi, ka būtībā viņai nav nekādu tiesību uz Ričardu.
Meitene paķēra vēstuli un sāka drudžaini lasīt sāncenses rakstīto. Jo tālāk viņa lasīja, jo vairāk nobālēja, kaklā sakāpa kamols un aizrāvās elpa, nervozas trīsas pārskrēja pār visu augumu.
Vēstule izkrita no Almerisas ledusaukstajām rokām, un bridi viņa nekustīgi stāvēja, mehāniski murminādama:
— Lūk, liktenis, kas mani ir uzveicis. Ak, kaut es varētu nomirt!
Tad viņa ātri pagriezās un skriešus metās cauri visam namam, pagalmam un dārzam. Meitene apstājās tikai pie tempļa drupām, kas viņai bija īpaši mīļas.
Almerisa nolīda kaktā zem tumšās velves un piespieda galvu pie sienas. Sviedri viņai lija aumaļām, bija grūti atgūt elpu. Sirds neprātīgi sitās, un krūtīs iedūrās asa sāpe. Viņai gribējās raudāt, taču asaru nebija.
Almerisa nebūtu varējusi pateikt, cik ilgi bijusi šajās drupās. Viņu bya pārņēmusi viena vienīga doma: viss pagalam! Ričards viņai zudis uz visiem laikiem! Nekārtība, ko meitene ieraudzīja viņa istabā, nepārprotami norādīja uz gatavošanos prombraukšanai. Aizmirsis visu, viņš vēja spārniem traucās pie tās, kuru mīlēja. No Almerisas krūtīm izlauzās smags, žēlabains vaids.
Drausmīgas sāpes un salti drebuļi visā ķermenī izrāva meiteni no sastinguma. Viņa piecēlās un gribēja steigties mājup, bet nevarēja paiet. Kājas trīcēja un ļodzļjās, bet sāpes krūtīs traucēja elpot.
Ar mokām aizvilkusies līdz mājām, kur viņu jau sen meklēja, Almerisa devās uz savu istabu, aizbildinādamās ar galvassāpēm, jo vēlējās palikt viena. Netikusi līdz gultai, viņa nodrebēja un apstājās. Kaut kas karsts sakāpa kaklā. Tajā pašā mirklī no mutes izšļācās asinis un sarkanās straumītēs tecēja pa viņas balto kleitu lejup. Almerisa izstiepa uz priekšu rokas un, zaudējusi samaņu, nokrita uz paklāja.
Dora, visur izmeklējusies meiteni, atrada viņu bezsamaņā nokritušu un ar saviem kliedzieniem sacēla kājās visu māju. Atskrēja Maidels ar māsu. Kopīgiem spēkiem viņi dabūja meiteni pie samaņas. Bēdas un nemieru vēl lielāku padarīja tas, ka ārsts bļja kaut kur aizbraucis. No kāda ekspedīcijas dalībnieka viesnīcnieks uzzināja, ka Lejerbaha prombūtne varētu ilgt divas līdz trīs nedēļas.
Neviens tā arī neuzzināja lēkmes cēloni, jo Almerisa, protams, neko neizpauda.
Lai gan Almerisa negribēja gulēt gultā, viņa tomēr jutās tik vārga, ka stundām ilgi bija spiesta palikt uz dīvāna. Parādījās viegls, sauss klepus, bet viņas maigo seju klāja slimīgs bālums. Šie simptomi izraisīja mājiniekos nemieru. Almerisas fiziskais stāvoklis bija bīstams, toties mazpamazām atgriezās dvēseles miers. Viņa skaitīja lūgšanas un samierinājās ar likteni, apspiezdama jebkādas personiskas un egoistiskas jūtas. Ja vien «viņš» bija laimīgs, tad viņai ar to bija jābūt gana.
Pēc kādām desmit dienām atgriezās Lejerbahs. Viņš bija jautrs, apmierināts un izskatījās laimīgs. Tsas vietā viņu sagaidīja vecā grāfa vēstule, kas bija rakstīta dažas dienas vēlāk nekā Teas sūtītā. Grāfs paziņoja, ka viņa meitas līgavainis gājis bojā dzelzceļa katastrofa un ka viņš šajā negaidītajā nāvē saskatot likteņa lēmumu par labu viņam, Ričardam. Viņš informēja baronu, ka gatavs atdot viņam savu meitu, bet vēlas, lai tas tiktu paturēts noslēpumā līdz pat brīdim, kad Ričards atgriezīsies no Ēģiptes, tas ir, vēl kādus astoņus mēnešus.
Šo laiku Tea sēros, kā tas pienākas sakarā ar radinieka un līgavaiņa traģisko nāvi. Ja barons un Tfea būs saglabājuši iepriekšējās jūtas, viņu laimei vairs nebūs nekādu šķēršļu.
Arī Ričards uzskatīja šo gadījumu par likteņa pirkstu, dodot viņam laiku pārbaudīt sevi un iespēju nepieņemt pārsteidzīgu lēmumu. Vēstulē, kas bija pievienota grāfa sūtītajai, Ttea pavēstīja, ka piekrīt tēvam un tāpēc vairs nerakstīs līdz pat viņa pārbraukšanas brīdim.
Tā nu Ričards atgriezās senajās Tēbās lieliskā noskaņojumā, taču to drīz vien nomainīja uztraukums, kad kalpotājs pastāstīja par Almerisas slimību, piebilzdams, ka viņš tiekot gaidīts kā glābējs un ka jaunkundzei esot ļoti slimīgs izskats.
Bija jau ap desmitiem vakarā, tomēr Lejerbahs nolēma nekavējoties doties pie Maidela. Viņš nemitīgi lauzīja galvu par to, kas gan varēja izsaukt tik negaidītu pārmaiņu meitenes veselībā. Pēkšņi uzzibsnīja aizdomas.
— Vai Almerisa bija šeit ienākusi manas aizbraukšanas dienā? — viņš jautāja sulainim.