Divas sfinkas

Neaprakstāmu skumju izteiksme iezagās Almerisas sejā, taču viņa neiebilda. Pēc sava nākamā znota lūguma Maidels paātrināja gatavošanos kāzām. Almerisa uz laiku pārcēlās pie Doras, lai varētu iekārtot viņas istabu un divas blakus istabas jaunlaulātajiem. Neraugoties uz šiem priekpilnajiem pārkārtojumiem un uz mīlestību, kādu viņai veltīja Ričards un tuvinieki, meitenes veselība ar katru dienu pasliktinājās. Uzzinājis no Tusneldas par Almerisas mātes likteni, Lejerbahs saprata, ka šī slimība ir iedzimta un ka Fat- mas ciešanas un pārdzīvojumi tagad atsaucas uz viņas bērnu.

Kāzu dienas priekšvakarā Almerisa izskatījās daudz priecīgāka un spēcīgāka nekā iepriekš. Kad Ričards ienāca pie līgavas, viņa sēdēja pie neliela skapīša, no kura ņēma ārā dažādas senlietas un izvietoja tās uz galda.

— Tu esi ieradies tieši laikā, Ričard, — meitene priecīgi teica, sniegdama skūpstam savas sārtās lūpiņas. — Palīdzi man izņemt kastīti no apakšējā nodalījuma. Tur atrodas kāda lieta, ko gribu tev uzdāvināt.

Ričards izpildīja meitenes vēlēšanos un izņēma no skapīša diezgan smagu, palielu kasti. Uzlicis uz galda, viņš to ziņkāri aplūkoja. Kaste acīmredzot bija ļoti sena, tomēr ne ēģiptiešu izcelsmes. Tās sienas un vāku greznoja ziloņkaula inkrustācijas, kurās bija redzami amoriņi, kas spēlējās ar satīriem. Šo kāda grieķu mākslinieka brīnišķīgo darbu bija stipri sabojājis laiks vai arī barbaru rokas. Vietām trūka ziloņkaula un bija redzama koka virsma, vietām bija noberzts gleznojums vai izlauzts kokgriezums.

— Mans Dievs, kā varēja sabojāt tik brīnišķīgu lietu? — iesaucās Lejerbahs.

— Tādu šo kasti jau atrada. Domāju, ka tas, kas tur atrodas, tev patiks, — smiedamās atbildēja Almerisa Atvērusi vāku, jaunā meitene izņēma dažus vates kumšķus un tad ne bez pūlēm izvilka kādu audeklā ietītu priekšmetu.

— Skaties! — viņa turpināja, attīdama audeklu.

Ričards ziņkāri noliecās un sajūsmā iekliedzās.

Uz sarkanā ahāta pjedestāla gulēja no melna ba-

zalta izcirsta sfinksa. Tās galvu sedza emaljēts zili zeltīts svītrots klafts. Pieri rotāja miniatūrs lotosa zieds — tik meistarīgi veidots, ka izskatījās gluži kā dzīvs.

— Varenais Dievs! Kāds brīnišķīgs mākslas darbs! — dedzīgi iesaucās Ričards.

Pēkšņi viņš satrūkās un, pacēlis senlietu, piebilda:

— Paskaties, Almerisa! Šī sfinksa ir tik līdzīga tev, ka grūti noticēt savām acīm. Tās vaibsti gan ir vairāk nobrieduši un skarbāki nekā tavējie. Tas ir brīnums! Kā šis dārgums nokļuva tavās rokās?

— Es to atradu. Tas gadļjās, lūk, kā. Apmēram pirms diviem gadiem šurp bija atbraucis kāds anglis, kas apmetās pie mums. Ik dienas viņš kopā ar diviem kalpiem devās uz drupām, lai it kā kopētu hieroglifus, bet patiesībā viņš veica izrakumus senajās kapenēs un slēpa tur atrastās senlietas.

Šajos meklējumos viņam palīdzēja divi arābu zemnieki, protams, par labu samaksu un ar noteikumu, ka viss tiks turēts slepenībā. Tā kā es vienmēr klaiņoju pa drupām, tad drīz vien atklāju slepeno izrakumu vietu. Bet, tā kā mani tas neinteresēja, es klusēju. Kad viņi uzzināja, ka man viss ir zināms, viņi sākumā nobijās, tad sadusmojās, bet, pārliecinājušies, ka esmu nekaitīga, nomierinājās un pat atļāva doties viņiem līdzi.

Kādudien vecajā nekropolē viņi uzgāja kapenes, kas laikam gan piederējušas kādai bagātai dzimtai, jo sastāvēja no divām telpām. Viena no tām bija aizmūrēta, arī ieeja bija noslēgta.

Anglis bija sajūsmā. Viņš iedomājās, ka uzgājis kādu dārgumu pilnu slēptuvi. Kad kapenes atvēra, tajās neko neatrada, vienīgi solu un tārpu saēstu galdu. Telpas dziļumā gulēja skelets. Anglis bija briesmīgi saniknots im paskaidroja, ka šeit, bez šaubām, dzīvojis un nomiris kāds klaidonis, kura līķi iemūrējuši viņa biedri.

Savukārt manī šis kaktā iemestais skelets iedvesa neaprakstāmu prieku. Pēc dažām dienām es vēlreiz atgriezos kapenēs. Un tad stūri, kur atradās kauli, es ievēroju fosforiscējošu gaismu. Līdz pat šim brīdim nesaprotu, kāpēc es toreiz nenobijos. Tagad, to atceroties vien, pār ķermeni pārskrien drebuļi. Toreiz es jutu vienīgi ziņkāri un tādu apņēmību, ka bez mazākās šaubīšanās piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka gaisma spiežas pa spraugām starp sakrautajiem akmeņiem. Kāds liels akmens padevās manas rokas spiedienam un, pagriezies uz neredzamiem šarniriem, atklāja dziļu slēptuvi. Tur, fosforiscējošas dūmakas ieskauta, stāvēja šī kaste.

Slepus, lai neviens neredzētu, es atnesu kasti uz šejieni un atradu tajā sfinksu, no kuras tad arī plūst šī dīvainā gaisma, un es zinu, ka šī lieta glabā sevī kādu noslēpumu. Nakts klusumā šī sfinksa runā. Tā man pavēstīja dīvainas lietas un parādīja drausmīgas vīzijas. Šajās vīzijās es redzēju tevi, Rameri! Taču esmu nogurusi pēc tik garas runāšanas, citreiz pastāstīšu vairāk.

Redzēdams, cik Almerisa ir bāla un nogurusi, Ričards viņu noskūpstīja un pateicās par šo neparasto dāvanu. Noslēpumiem un vīzijām viņš lielu uzmanību nepievērsa, jo uzskatīja tās par halucinācijām, taču pati sfinksa bija brīnišķīgs mākslas darbs.