Divas sfinkas

Nākamajā dienā lielajā istabā tika ierīkots altāris. No Kairas speciāli ieradās vecs mācītājs — Maidela draugs. Viņš bija kristījis Almerisu un tagad ar dziļām skumjām vēroja viņas bēdīgo veselības stāvokli.

Asaras ritēja pār Doras un Tusneldas vaigiem, kad abas ietērpa līgavu vieglā baltā kleitā ar garu plmiru un izrotāja viņas melnos matus ar pomeranču ziedu vjjām. Almerisa bija pasakaini daiļa, taču bāla un caurspīdīga kā bezmiesīgs rēgs.

Kad jaunā meitene bija gatava, viņa apskāva savas labvēles un pateicās abām par mīlestību, pieķeršanos un rūpēm, ko tās viņai veltīja kopš dzimšanas brīža. Tad, apvijusi rokas Dorai ap kaklu, piebilda:

— Ja es miršu, tad uzvelc man šo pašu tērpu, kurā esmu bijusi tik laimīga.

— Kā gan tu vari runāt tādas muļķības savā kāzu dienā? — sarūgtināta atteica labsirdīgā sieviete. — Pēdējā laikā tev kļuvis krietni labāk. Tagad tu esi stiprāka un spirgtāka. Laime paveiks pārējo, un pēc dažiem mēnešiem tu būsi aizmirsusi šo nejauko sli- mibu, — piebilda Tusnelda, piespiezdama sevi pasmaidīt.

Bet Almerisa domīgi pakratīja galvu.

— Nē, mans sapnis pavēstīja, ka drīzumā es atgriezīšos neredzamajā pasaulē. Mani sapņi piepildās. Bet lai! Es miršu laimīga, ka piederu Ričardam, kaut arī būs grūti aiziet no šīs pasaules brīdī, kad dzīve ir tik brīnišķīga.

Laulības ceremonija bija vienkārša un īsa, lai nenogurdinātu bālo līgavu, kuras acis gan mirdzēja laimē, bet kura pati vairs nepiederēja zemes dzīvei. Arī Ričards bya bāls un koncentrējies. Viņš jau juta, ka nāve nostājas starp viņu un mīļoto sievieti, turklāt viņu mocīja atmiņas par Tfeu. Viņš neko nebija uzrakstījis bijušajai līgavai.

Pirmajā laikā pēc kāzām Almerisa šķita atdzimstam. Bija brīži, kad Ričards, apšaubīdams zinātni, sāka ticēt, ka neizdibināmā daba paveiks brīnumu un no jauna iedvesīs dzīvību šim izdziestošajam organismam. Taču šis sapnis nebija ilgstošs. Divas nedēļas pēc kāzām jaunās sievietes veselības stāvoklī sākās straujas un liktenīgas pārmaiņas. Atsākās asiņošana, un Ričards saprata, ka viņa sapnis drīz beigsies.

Satrauktais ārsts ne uz mirkli nepameta sievu, kas gan bija vārga, taču jautra un mierīga.

«Viņa nesaprot savu stāvokli,» domāja Ričards.

Taču Almerisa drīz vien izkliedēja šos maldus.

Kādurīt Ričards iznesa Almerisu terasē un nosēdināja krēslā. Pēc ilgstošas klusēšanas viņa satvēra vīra roku un, to stipri saspiedusi, sacīja:

— Mans labais Ričard! Es jūtu, ka pēdējā stunda tuvojas, un gribētu vēlreiz pirms mūsu šķiršanās nopietni ar tevi aprunāties.

Lejerbahs tikai pamāja ar galvu. Kakls sažņaudzās, un viņš nebija spējīgs runāt.

— Nerunā par šķiršanos, tu dzīvosi man par prieku, — viņš beidzot nomurminaja, apskaudams jauno sievu.

Almerisa piekļāva galvu pie viņa krūtīm. Laimīgs, bet skumjš smaids parādījās viņas sejā.

— Rameri, mans mīļotais! Nebēdājies! — viņa čukstēja. — Mirst vienīgi ķermenis, un atšķirtība ilgst tikai kādu laiku. Tā neredzamā saikne, kas saista mūs cauri gadsimtiem un dzīvēm, ir nesaraujama. Mēs atkal atdzimsim jaunā veidolā, pazīsim viens otru un atkal iemīlēsim. Es no visas sirds pateicos tam Kungam par manu tagadējo dzīvi. Laime, ko Viņš man dāvāja, bija īsa, toties pilnīga. Es piederu tev, tu mīli mani, tu izvēlējies mani, nevis Erikso. Es miršu tavos apskāvienos, un tavs skūpsts aizvērs manas acis. Neviena ēna nav aptumšojusi manu svētlaimi. Ko gan labāku man varētu sniegt garš mūžs? Teikšu vairāk: tā ir liela tā Kunga žēlsirdība, ka Viņš aizsauc mani jaimības un skaistuma plaukumā. 1\i, Rameri, novecosi. Gadi un rūpes salieks tavu augumu, nosudrabos tavas melnās cirtas un ievilks grumbas tavā sejā.

Almerisa maigi noglāstīja vīra noliekto galvu.

— Toties es tavās atmiņās būšu mūžam jauna — tāda, kādu tu mani mīlēji. Katra cilvēka mūžs reiz beidzas, vai tad nav labāk mirt tā, kā mirstu es?

— Tu aizmirsti vienu: pat tad, ja tavs liktenis ir apskaužams, es taču palieku viens, — piebilda Ričards.

— Kāpēc viens? — tūlīt iebilda Almerisa. — Vai tad tu esi aizmirsis, ka, pirms iepazini mani, tu mīlēji citu sievieti un ka šī cita sieviete arī mīl tevi? Tieši par to es gribēju ar tevi aprunāties, kā arī lūgt tevi darīt visu iespējamo, lai panāktu Teas piedošanu un apprecētu viņu… Nepārtrauc mani! Ttev tikai jāizpilda savs pienākums. Es negribu, lai nelaimīgā Erikso ciestu visu mūžu, kā es cietu tajās briesmīgajās dienās, kad uzskatīju, ka esmu tevi zaudējusi. Viņa sapratīs, ka cilvēks ir bezspēcīgs, kad viņu savā varā pārņem tas noslēpumainais un varenais spēks, ko sauc par mīlestību. Viņa piedos, jo tu būsi darījis skaistākas un atvieglojis manas pēdējās mūža dienas. Es ceru, ka jūs savienosities, lai kopā aizvadītu ilgu un laimīgu mūžu, jo ar mani saistīsies tikai atmiņas. Mirusi sāncense vairs nav bīstama!

Neatbildējis ne vārda, Ričards cieši apskāva Alme- risu. Kaklu aizžņaudza bēdas un saviļņojums. Beidzot viņam tomēr izdevās sevi pārvarēt, un viņš pacentās sarunu pabeigt ar joku.

Aizritēja dažas dienas bez būtiskām pārmaiņām slimnieces stāvoklī.