Divas sfinkas

Treša daļa MAGA ZVĒRESTS

I

Pašā Nīlas krastā, vietā, kur kādreiz pacēlās Tēbas un vēlāk visgarām upei tālu stiepās varenu drupu grēdas, tagad atradās divi palmu ieskauti nami. Viens no tiem bija viesnīca ceļotājiem — moderni būvēta celtne ar arābu stila iezīmēm. Otrā ēkā, kas atradās tuvāk upei, bija restorāns un ēdnīca. Šī ēka skaidri liecināja par tās saimnieka arheoloģiskajām nosliecēm, jo nedaudz atgādināja seno ēģiptiešu namu.

Nelielās koka kolonnas, kas bija nokrāsotas un veidotas kā lotosa stublāji, balstīja verandu, kurā bija izvietoti koši krāsoti galdi un soli.

Virs ieejas uz milzīga vairoga bija attēlots seno ēģiptiešu valdnieks ar dubultkroni galvā; viņš gatavojās izdzert kausu, ko sniedza ceļos nometies, baltā tunikā tērpies cilvēks. Uz gaišzilā fona greznojās uzraksts «Ramzesa atpūta». Katram kļuva skaidrs, ka šajā viesmīlīgajā pajumtē noguris ceļinieks varēs remdēt gan izsalkumu, gan slāpes. Ar verandu savienotā lielā zāle bija tīra un oriģināli iekārtota. Sienas bija apgleznotas, bet zāles vidū atradās baseins, kuru ieskāva ziedoši augi; tur bija ierīkota arī strūklaka, no kuras šaltīm plūda vēss ūdens, radīdams patīkamu svaigumu. Telpas dziļumā bija novietota liela bufete; uz tās atradās senlaicīgas pudeles, alus kausi, glāzes ar limonādi, lielas krūkas, augļi un visdažādākie ēdieni. Tas viss bija tik apetītlīgs, tik tīrs un gaumīgi izkārtots, ka varēja iekārdināt jebkuru.

Bija agra rīta stunda, un viesnīcas zāle vēl bija tukša. Tikai kalpone un krodziņa kalpotājs klāja uz galdiņiem sniegbaltus galdautus un izvietoja glāzes un traukus uz diviem gariem, pie sienas novietotiem galdiem.

Pie bufetes sēdēja neliela auguma plikgalvis nan- kina uzvalkā. Zem priekšauta pie jostas viņam karājās liels virtuves nazis. Tas bija pats saimnieks — brašais vācietis Gotlībs Maidels. Gadu gaitā sarūpējis solīdu īpašumu, viņš tomēr bija taupīgs un darbīgs, paspēdams pabūt visur un strādādams vairāk par saviem kalpiem.

Šajā brīdī labsirdīgā Maidela tuklā un laipnā seja izskatījās visai norūpējusies. Mazās zilās ačeles, kurās allaž sprēgāja jautrība, tagad nemierīgi lūkojās uz pretī stāvošo sievieti, kura kaut ko enerģiski stāstīja.

Sieviete bija apaļīga, sprigana un tik ļoti līdzīga saimniekam, ka abos nebija grūti sazīmēt brāli un māsu. Viņas iedegušo seju ieskāva biezi sniegbalti mati. Tobrīd arī viņa bija par kaut ko noraizējusies un nepacietīgi teica brālim:

— Gotlīb, es atkārtoju: tev jāparunā ar ārstu. Pie- tūkums celī ir diezgan nopietns — vismazākā kustība sagādā neciešamas sāpes. Es zinu, ka tev nepatīk rādīt Almerisu svešiem cilvēkiem, taču šis ir īpašs gadījums. Nedrīkst taču pieļaut, ka nabaga bērns tā cieš. Viņa uz mūžu var palikt krople, tāpēc piesardzība nebūt nav lieka: ārsts ir tepat — dažu soļu attālumā!

Ar neiecietīgu žestu Maidels pastūma savu melno zīda banīti vispirms uz pieri, pēc tam uz pakausi.

— Zinu, zinu! Ja nu tas nepieciešams, iešu un palūgšu doktoru Lejerbahu apskatīt bērna kāju, taču atzīšos, ka man tas ļoti nepatīk. Es allaž esmu teicis, ka šī mūžīgā klaiņošana pa drupām pie laba gala nevedīs, bet tev, Tusnelda, vienmēr ir trūcis stingrības.

Tā vietā, lai aizliegtu, tu atļauj Almerisai darīt visu, ko viņa vēlas.

— Pamēģini pats viņai kaut ko aizliegt! — iebilda sadusmotā Tusnelda. — Paklupt var visur, pat uz līdzenas vietas.

Sieviete apgriezās un izgāja no istabas, bet viņas brālis atspiedās pret galdu un iegrima domās.

Gotlībs Maidels ieradās Ēģiptē pirms gadiem trīsdesmit kopā ar kādu vācu baronu, kas bija aizrautīgs arheologs un īpaši interesējās par izrakumiem Tēbās. Viņš bya šā barona kambarsulainis un pavārs. Būdams gudrs, zinātkārs un uzticīgs savam kungam, Gotlībs pamazām ieinteresējās par viņa darbu. Par bijušā kalpotāja arheoloģisko gaumi vēl šobrīd liecināja liela vitrīna ar skulptūriņām, skarabej vabolēm, amuletiem, gredzeniem un citiem priekšmetiem.

Pēc dažiem gadiem kvēlais arheoloģijas cienītājs nomira un saskaņā ar paša vēlēšanos tika apglabāts kādās tukšās kapenēs Tēbu senajā nekropolē. Savā testamentā barons nebija aizmirsis uzticamo kalpu: Gotlībs Maidels mantoja ievērojamu naudas summu. Un Gotlībs, kuram, izņemot māsu, citu radinieku nebija un kurš jau bija iedzīvojies Ēģiptē, nolēma apmesties šeit uz pastāvīgu dzīvi: nopirka no kāda arāba zemesgabalu pašā Nīlas krastā un uzcēla tur viesnīcu, bet no Vācijas ataicināja palīgā māsu Tus- neldu Šneideri. Viss gāja lieliski. Šajā uzņēmumā Gotlībs ielika savu dvēseli, iekopa pasakainu dārzu. Mērenās cenas un teicamā virtuve piesaistīja tūristus, un gadu gaitā necilais krodziņš pārvērtās brīnišķīgā hotelī, kuru bija iecienījuši arheologi, kas šeit ieradās, lai mēnešiem ilgi strādātu izrakumos. Līdzās viesnīcai izauga restorāns «Ramzesa atpūta», un Gotlībs ar to bezgalīgi lepojās. Sev pašam viņš bija uzbūvējis nelielu ērtu namiņu, kuru ieskāva dārzs un augsts mūris. Tiir Maidels no svešām acīm slēpa savu audžumeitu Almerisu, tur — iekšpagalmā — Tusnelda audzēja savas zosis, pīles, vistas un tītarus.