Divas sfinkas

Valērija juta, kā viņai izaug spārni, bet dvēseli piepilda neparasts miers. Un tomēr viņa atcerējās zemi un tos, kurus tur bija atstājusi. T

Draugu aicināta, Valērija pacēlās caurspīdīgajā ēterā, un viņi visi izgaisa žilbinošās gaismas jūrā.

Valērija jau bija mirusi, kad atvērās mazās durvis, kas veda uz koridoru, un uz sliekšņa parādījās Amenhoteps ar nelielu trauciņu rokās. Viņš izlēja tā saturu, un tvaiki kā uz burvju mājienu pazuda. Maga skaidrais skatiens tūlīt pamanīja izplatījuma garus, kas sargāja mirušo. Viņš sadzirdēja arī sieru mūziku un iegrima dziļā lūgšanā.

Soļu troksnis, skaļas balsis un ieroču šķinda iztraucēja maga lūgšanu. Viņš piecēlās un paslēpās aiz ādas aizsega.

Pēc brīža no ārpuses tika atvērti ventilatori, kas izsūknēja smago un sabiezējušo gaisu. Kaldārija lielās durvis ar troksni atvērās, un uz sliekšņa parādījās Galls kvestora Lūcija Valērija un centuriona pavadībā. Aiz viņiem drūzmējās kareivji un vergi.

Nelaimīgais tēvs, šķiet, bija vēl vairāk nosirmojis. Pelēkbālo seju izraibināja sarkani plankumi, un tajā bija lasāms izmisums un niknums.

Lūcijs Valērijs bija ieradies pirms divām stundām. Kad viņš uzzināja, ka tieši tobrīd mirst viņa meita, turklāt tik drausmīgā nāvē, notiesāta par nīsto ticību, kas viņam bija visu atņēmusi, viņš zaudēja samaņu.

Ieraudzījis Valērijas nedzīvo ķermeni, kvestors sagrīļojās, pār viņa lūpām izlauzās sāpju pilns vaids. Galls aizsedza seju. Pēkšņi kvestoru pārņēma neprātīga naida lēkme.

— Kristiešu kuce! Esi nolādēta šajā dzīvē un ēnu valstībā! — viņš iekliedzās, ar kāju atgrūzdams meitas nedzīvo ķermeni. Viņš droši vien būtu vēlreiz iespēris nelaiķei, ja centurions nebūtu atturējis no šādas rīcības.

— Savaldies, Lūcij Valērij! Neprāts, kas noveda postā tavu meitu, ir nelaime, nevis negods.

Pēc tam, pagriezies pret Gailu, viņš jautāja:

— Kādi būs tavi norādījumi attiecībā uz mirušās ķermeni? Vai ļausi to paņemt man, lai rīkotos atbilstoši likumam?

Kvestors kā elektrizēts satvēra Gailu pie rokas un drebēdams iekliedzās:

— Gail, vai tiešām tu to pieļausi?

Jaunais cilvēks skumji pakratīja galvu.

— Notiesātās ķermeni atstāj šeit, centurion! Likums ir izpildīts, un par apbedīšanu es parūpēšos pats.

Kad centurions un kareivji bija aizgājuši, Galls pagriezās pret savu pārvaldnieku.

— Liec sagatavot sārtu trešajā pagalmā! Lai līdz vakaram viss būtu kārtībā! — viņš pavēlēja un izgāja, atbalstīdams kvestoru, kas grīļojās kā piedzēries.

Kad kaldārija durvis aizvērās, Amenhoteps iznāca no slēptuves un, piegājis pie mirušās, ilgi skatījās uz viņu. Balta, maiga un gracioza — viņa līdzinājās vētras nolauztai lilijai. Viņas sejā nebija nekādu ciešanu pēdu. Pusatvērtajās lūpās bija sastindzis smaids. No maga krūtīm izlauzās smaga nopīīta. Tad viņš izņēma no jostas tur aizbāzto dunci ar plānu, asu asmeni un vienā paņēmienā nogrieza līķim roku. Paņēmis no tualetes galdiņa pudelīti, viņš izlēja no tās smaržas un piepildīja ar asinīm.

Ietinis visu audekla gabalā, mags izgāja pa durvīm, kas veda uz mirušās apartamentiem. Istabas bija tukšas, vienīgi no tālienes atbalsojās kalpoņu raudas. Uz galda, pie kura Valērija mēdza strādāt, stāvēja sfinksa, kuru viņš bija dāvinājis Rameri. Mags to paņēma, ielika slēptuvē roku un pudelīti un, pabāzis visu zem apmetņa, neviena nepamanīts izgāja no mājas.

Kopš brīža, kad Valēriju arestēja un Galla namā ienāca sēras un bēdas, Erikso jutās aizvien sliktāk un sliktāk. Viņa tik ļoti bija centusies* to panākt, bet tagad, kad iecerētais bija īstenojies, sirdi nospieda pašpārmetumi un šausmas.

Viņu pārņēma vilšanās, kas slēpjas katra cilvēciskas kaislības uzliesmojuma dzīlēs, saindējot uzvaras prieku un gandarījumu redzēt savu sāncensi iznīcinātu.

Erikso redzēja, kā tika nogalināta Lēlija, un to, kā kvestors zaudēja samaņu. Tajā laikā, kad Valērija mira, Erikso, drebēdama pie visām miesām, sēdēja ieslēgusies savā istabā. Sakairinātā iztēle lika viņai slimīgi skaidri pārdzīvot visas mocības. Gaidītā gandarījuma vietā Erikso aizvadīja briesmīgas stundas, līdz nogurusi ieslīga smagā un nemierīgā miegā.

Diena pagāja, visiem drūmi klusējot. Kunga bēdas un kauns nospieda nama iemītniekus. Erikso nevienu neredzēja, tomēr no Gorgo uzzināja, ka notiks Valērijas bēres un ka sārts jau sagatavots. Pēkšņi viņai radās vēlēšanās piedalīties tās traģēdijas pēdējā cēlienā, kuras galvenā izraisītāja pati bija.

Vienlaikus juzdama gan pretīgumu, gan nevaldāmu ziņkāri, Erikso devās uz galeriju, no kuras bija redzams trešais pagalms, — tur jau pacēlās no sveķainām šķilām sakrauts sārts.

Plašais pagalms vēl bija tukšs, vienīgi daži vergi pabeidza pēdējos sagatavošanas darbus, spriezdami par mirušās negaidīto sakropļojumu. Vispārējais viedoklis bija tāds, ka kaldārijā iekļuvis kāds nolādēts kristietis, lai aiznestu upura roku, kas, bez šaubām, kalpos jaunai burvestībai.

Visi bez izņēmuma žēloja patricieti, jo viņa bija darījusi tiem vienīgi labu. Neliekuļotie slavinājumi un patiesās asaras, kas tika lietas, godinot Valērijas piemiņu, pildīja Erikso sirdi ar kauna un greizsirdības jūtām.

Vai Rameri aizmirsīs šo kristieti? Vai traģiskā nāve nepadarīs viņu tēlniekam vēl dārgāku? Un vai viņš nesāks nīst Erikso, ja kādreiz uzzinās, kāda bijusi viņas loma šajā drūmajā notikumā?

Šī doma atkal uzvandīja dusmas un naidu, un, skatoties uz nestuvēm, ar kurām tika atnestas Valērijas mirstīgās atliekas, viņas acis palika sausas. Brīdī, kad Valērijas ķermeni novietoja uz sārta, ieradās Galls, kvestors, Filatoss un vēl daži veci klienti. Visi bija bāli, satraukti un noskumuši.

Drīz vien sārts liesmoja no visām pusēm. Lūcijs Valērijs ar drūmu, izmisuma pilnu skatienu lūkojās uguns jūrā, kas aprļja viņa meitu. Nervozas trīsas pārskrēja pār viņa ķermeni, kad pēdējo reizi parādījās Valērijas maigā seja, ap kuru liesmas bija izveidojušas purpurkrāsas oreolu. Pēkšņi nelaimīgais vīrs nobālēja un atkāpās atpakaļ; viņa acis iepletās, un viņš pastiepa uz priekšu abas rokas. Virs ugunskura, pašās dūmu melnajās grīstēs, viņš ieraudzīja žilbinoši baltā tunikā tērptas sievietes stāvu. Sieviete turēja rokās palmas zaru, bet viņas mirdzošās acis pārmetoši lūkojās kvestorā.

— Fābija! — aizsmakušā balsī iesaucās Valērijs.

Tad, paspēris uz priekšu dažus grīļīgus soļus, viņš

nokrita kā zibens ķerts. Kad viņu pacēla, lai ienestu namā un sniegtu nepieciešamo palīdzību, atlika vienīgi konstatēt, ka kvestoru ķērusi trieka.

Satrauktā un pie visām miesām trīcošā Erikso atstāja galeriju. Meiteni sāka biedēt uzturēšanās namā, kur par viesmīlību viņa bija maksājusi, ienesot tajā nāvi un negodu. Kad Erikso atgriezās savā istabā, Gorgo pasniedza viņai plāksnītes, ko bija atnesis kāds nepazīstams kalpotājs. Prieka stars uzdzirkstīja meitenes acīs, kad viņa izlasīja šādas rindiņas:

«Ja tev ir smagi atrasties Galla namā, tad atgriezies pie manis. Nešaubos, ka arī Rameri ieradīsies pie manis.

Asgarta».

Erikso noglabāja plāksnītes uz krūtīm, pavēlēja Gorgo pasniegt tumšu apmetni un biezu plīvuru un paziņoja, ka aiziet darīšanās, bet drīz atgriezīsies. Viņa izvēlējās apkārtceļu pa dažādām klusām ieliņām. Kad meitene sasniedza Asgartas pili, viņu nekavējoties aizveda pie maga. Amenhoteps viņu sagaidīja ar cieņas pilnu labvēlību.

— Esi laipni lūgta manā namā! — viņš teica, maigi noglāstīdams Erikso gaišās cirtas, kad meitene, noslī- gusi uz ceļiem, skūpstīja viņa roku.

— Ak skolotāj! Ja tu zinātu, ko esmu izdarījusi un cik ātri ir piepildījušies tavi vārdi, — caur asarām nomurmināja Erikso.

— Es zinu. Tu rīkojies, ļaunu jūtu vadīta, un ļaunuma atmaksa nāca pār tevi pašu, — atbildēja mags, cieši raudzīdamies Erikso zilajās, asaru aizmiglotajās acīs.

— Skolotāj, vai tiešām Rameri nekad mani neiemī- lēs?

— Nākotne to rādīs, tomēr, kā jau es tev teicu, viņa sirds labākā daļa pieder Valērijai. Vai tu aizsūtīji Rameri uz Tēbām?

— Jā, skolotāj!

— Es nosūtīšu pie viņa ziņnesi un norādīšu vietu, kur pēc kāda laika viņš mums pievienosies. Bet tagad ej atpūsties: atpūta tev ir nepieciešama!

Palicis viens, zintnieks iegrima domās. Tad viņš iegāja blakus telpā. Tur uz liela galda atradās sfinksa un stikla trauks, kura dibenā bezkrāsainā šķidrumā gulēja Valērijas roka. Turpat uz galda bija arī balta audekla gabals un instrumenti.

Amenhoteps sāka ar to, ka uzskicēja uz audekla visai sarežģītu plānu un pierakstīja malā paskaidrojumus. Tad paņēma roku, kas izskatījās kā dzīva, un nostiprināja uz griezuma vietas rokassprādzi. Ietinis roku uzzīmētajā plānā, viņš šo sainīti kopā ar pudelīti, kurā bija asinis, ievietoja sfinksas slēptuvē. Arī uz sfinksas pamatnes viņš kaut ko uzrakstīja. Brīdi padomājis, mags paņēma vairākas plāksnītes un uzrakstīja īsu vēstījumu par pēdējiem notikumiem un pat- ricietes nāvi, kā arī aicināja Rameri pēc astoņiem mēnešiem pievienoties viņam norādītajā vietā, kur būs arī Erikso.

Ielicis sfinksu kastē un aizzīmogojis to ar savu zīmogu, Amenhoteps pasauca kalpu, iedeva viņam sagatavoto saini un plāksnītes un pavēlēja doties uz Tēbām.

Rameri nokļuva galā bez starpgadījumiem. Kristietis, pie kura viņš tika sūtīts, bija laipns un pretimnākošs, kaut arī nebija saņēmis ziņu no bīskapa. Viņš domāja, ka sūtnis droši vien ir aizturēts vai arestēts. Baiļodamies par Rameri, viņš aizveda tēlnieku uz kādām senām kapenēm, kur jau slēpās kāds kristietis vientuļnieks. Jaunais cilvēks neprotestēja, jo negribēja izraisīt aizdomas, taču, kad bija pagājušas desmit vai divpadsmit dienas un Valērija vēl aizvien nebija ieradusies, viņu pārņēma dziļš nemiers. Viņš jau grasījās atgriezties Aleksandrijā, kad ieradās Amenhotepa sūtnis.

Vēsts par mīļotās sievietes briesmīgo galu un šīs tīrās un brīnišķās būtnes nāvi apliecinošo atlieku skatīšana savām acīm tik ļoti satrieca Rameri, ka viņš nopietni saslima. Pateicoties vientuļnieka gādībai un rūpēm, tēlnieks pamazītēm sāka atlabt. Tikai pēc izveseļošanās viņš kārtīgi iepazinās ar Amenhotepa instrukcijām un nolēma rīkoties saskaņā ar tām.

Mags rakstīja, ka dosies uz Indiju. Rameri nolēma, ka laiku, kas palicis līdz viņa atgriešanās brīdim, pavadīs kopā ar vientuļnieku, jo bija ar viņu sadraudzējies. Jaunais cilvēks jutās salauzts gan fiziski, gan garīgi. Viņam bija pretīga Aleksandrijas burzma un kristiešu nežēlīgā vajāšana, kas vēl aizvien turpinājās. Turklāt kāds kristietis, kas tikko bija ieradies no galvaspilsētas, pastāstīja, ka Galls ir smagi saslimis sakarā ar Erikso mīklaino pazušanu un, juzdams pretīgumu pret Ēģipti, atgriezies Romā.

Rameri jutās bezgala vientuļš. Tuksneša klusums un nošķirtība viņu ietekmēja labvēlīgi, turklāt viņš ar lielu interesi klausījās kristieša stāstus par viņa vētraino jaunību.

Šajā laikā Rameri ierīkoja slēptuvi, kur noglabāja savu lielāko dārgumu — sfinksu.

Kad līdz Amenhotepa noliktajam laikam bija palikuši divi mēneši, vientuļnieks nomira. Rameri palika viens senajās kapenēs, kas bija kļuvušas par viņa patvēruma vietu.

Rameri nenojauta, ka nedaudzās zelta monētas, ko bija redzējis cilvēks, kurš arī dēvēja sevi par kristieti un reizi nedēļā nesa vientuļniekam pārtiku, bija iekvēlinājušas viņā alkatību. Pēc vientuļnieka nāves šis cilvēks piegādāja pārtiku Rameri. Viņš bija iedomājies, ka divos ādas maisos, ko Rameri atvedis līdzi, tēlnieks glabā savas bagātības. Lai tās iegūtu, vīrs nolēma Rameri nogalināt.

Kādudien viņš atnesa produktus nevis no rīta, kā to darīja parasti, bet gan vakarā un paziņoja, ka vēlas grotā pārnakšņot. Rameri, kas neko nenojauta, tam piekrita. Kad tēlnieks aizmiga, alkatīgais vīrs viņu nogalināja. Maisos viņš atrada ne tikai zeltu, bet arī Romas varas iestādēm adresētus dokumentus ar norādījumu sniegt to uzrādītājam jebkura veida palīdzību.

Slepkava nobijās un iedomājās, ka nogalinājis augstu ierēdni, kas šeit bija uzturējies kādu slepenu apsvērumu dēļ. Baidīdamies no sekām, viņš nolēma valsti atstāt, bet pirms tam sacelt trauksmi kristiešu kolonijā, lai novērstu Rameri meklēšanu. Līķi slepkava nolēma iemest apbedījumu bedrē. Kad viņš iegāja tumšajā nodalījumā, kur gulēja viņa upuris, viņu pārsteidza fosforiscējošā gaisma, kas plūda no sienas. Slepkava šausmās metās bēgt.

Vēlreiz ieiet šajā nolādētajā vietā viņš neuzdrošinājās. Lai noslēptu līķi, viņš tik meistarīgi aizkrāva ieeju, ka nezinātājs pat nenojauta par telpas otra nodalījuma esamību.

* * *

Nogurusi Erikso, neko nenojauzdama, aizmiga kādā no Asgartas pils istabām, uz kuru viņu aizveda viena no kalponēm. Kad meitene pamodās, viņa nevarēja pateikt, cik ilgi bijusi miega varā, tikai ievēroja, ka guļ uz zema dīvāna lielā pazemes zālē ar zaļām kolonnām.

Erikso piecēlās un ziņkāri paraudzījās visapkārt. Līdzās zālei atradās otra telpa — tā bija mazāka pusapaļa istaba ar sandalkoka mēbelēm un sarkanu drapējumu. Uz neliela galda bija nolikti augļi, vīns un kūciņas. Meitene bija izsalkusi un, apsēdusies pie galda, paēda. Tad izgāja uz terases. Viņas priekšā pavērās plašs dārzs, to viņa izstaigāja krustu šķērsu.

Pēc pusdienām Erikso aicināja pie sevis Amenhoteps. Mags paziņoja, ka neatliekamu darīšanu dēļ paliks šeit vēl pāris nedēļas, bet pēc tam viņi citā vietā satiksies ar Rameri. Meitene neiebilda. Viņa dzīvoja karaliskā greznībā, un Amenhoteps pret viņu izturējās ļoti laipni. Viņš mācīja Erikso, cenzdamies pacelt līdz savam līmenim viņas mazattīstīto prātu. Dažkārt viņa dejoja mēness apmirdzētā pļaviņā, kas pletās terases priekšā, bet zintnieks, atspiedies pret kolonnu un sakrustojis rokas uz krūtīm, vēroja viņu. Maga acis bija dzedras un domīgas.

Drīz vien Erikso apnika tāda nošķirta un monotona dzīve. Zinību apguve viņai bija pretīga, un meitene skuma pēc skaļās un izklaidēm bagātās dzīves Aleksandrijā. Rameri nerādījās, bet Amenhotepu, kas teicās esam aizņemts, viņa redzēja aizvien retāk. Pienāca brīdis, kad šo dedzīgo būtni pārņēma patiess izmisums. Un reiz, trīcēdama naidā, viņa ieskrēja zintnieka kabinetā un apbēra viņu ar pārmetumiem, ka viņš ir tikai mānījies, solīdams Rameri ierašanos, un ir nodevīgi ievilinājis viņu šajā pretīgajā namā, kur jāmirst vai nost aiz garlaicības. Sī scēna beidzās ar asaru plūdiem, ko daļēji izraisīja bailes par savu spontāno rīcību. Taču Amenhoteps gluži mierīgi uzklausīja visus pārmetumus. Kad sākās asaru plūdi, viņš sagatavoja dzērienu un, sniegdams kausu raudošajai Erikso, pavēlēja to izdzert, tad piebilda:

— Rīt es tev. ļaušu ieraudzīt Rameri.

Erikso uzlēca k^jās un, smaidīdama caur asarām, pateicīgi noskūpstīja maga roku. Atgriezusies savā istabā, viņa acumirklī aizmiga. Kad Erikso pamodās, viņa atradās pazemes zālē, ko gaišu darīja maiga zilgana gaisma. Pie papirusa tīstokļiem nokrauta akmens galda sēdēja Amenhoteps.

— Kur ir Rameri? — bija meitenes pirmais jautājums.

— Tu redzēsi viņu, — atteica zintnieks, aizdedzinādams trijkājī ogles un uzkaisīdams tām šķipsniņu balta pulvera. — Atgulies un gaidi, — viņš piebilda, sniegdams Erikso karoti ar zaļganu, lipīgu un garšas ziņā ne visai tīkamu masu.

Erikso to paklausīgi norija, jo cerība ieraudzīt Rameri lika viņai aizmirst visu pārējo.

Ar drebošu sirdi viņa gaidīja, vērodama biezos dūmus, kas piepildīja zāli ar asu un smacīgu aromātu. Erikso noreiba galva. Pēkšņi dūmi izklīda, un viņa ieraudzīja sevi Galla namā — sfinksu zālē. Pats legāts, Valērija un Rameri — visi tur bija sapidcējušies un jautri tērzēja. Tēlnieks atklāti izrādīja viņai savu mīlestību. Apskāvis ap vidukli, viņš kopā ar Erikso pastaigājās pa ēnainajām alejām. Viņa sajuta uz lūpām Rameri kaislīgos skūpstus, dzirdēja viņa mīlestības vārdus un zināja, ka abu savienība tiks noslēgta jo drīz.

Tad pienāca viņas kāzu diena. Valērija bez jebkādas greizsirdības posa viņu ceremonijai, un tad arī tā jau bija aiz muguras. Bet tajā brīdī, kad viņa kopā ar Rameri devās uz laulāto istabu, viss pagaisa, un Erikso atkal atradās pazemes zālē. Tomēr redzētais šķita tik reāls, ka meitene bija gandrīz pārliecināta: tas viss patiešām ir noticis.

Kad saskarsmē ar skumjo īstenību šī ilūzija tomēr zuda, mags to atkal atdzīvināja un uz kādu laiku Erikso nomierināja. Bet viņš to darīja aizvien retāk un retāk, jo bija tik ļoti aizņemts ar zinātnisko darbu, ka aizmirsa visu, arī — Erikso.

Reiz šāds pārtraukums pārāk ieilga. Satracinātā un izmisusī Erikso skraidīja kā zvērs sprostā, pētīdama, kas notiek visapkārt un kā no šā cietuma izbēgt.

Koncentrēdama uz šo mērķi visu sev piemītošo enerģiju, viņa izzināja ne vienu vien noslēpumu un izstrādāja atriebības plānu, paredzēdama iznīcināt gan šo cietumu, gan visu, kas tajā atrodas. Zināšanu drumslas, kuras Erikso bija ieguvusi, pateicoties maga sniegtajām mācībstundām, darīja viņu īpaši bīstamu. Iespējams, ka Erikso plāns būtu īstenojies, ja viens no Amenhotepa skolniekiem nebūtu atklājis viņas nodomus un brīdinājis magu. Amenhoteps bija ļoti neapmierināts, ka viņu atrauj no darba, taču saprazdams, cik bīstama viņa slepenajai patvērumvietai var kļūt šī spītīgā un uzņēmīgā būtne, atkal aizdedza trijkāji un iegremdēja Erikso. ilūziju pasaidē, kur viņa bija laimīga.

Šoreiz Rameri rēgs pasniedza meitenei baudu pilnu kausu. Neatmodusies no sava sapņa, viņa nonāca letarģiskā stāvoklī. Amenhoteps uzlika viņai uz sejas audekla gabalu, kas bija samitrināts noslēpumainajā šķidrumā, kura iedarbības rezultātā viņa jau bija gulējusi vairākus gadsimtus.

Erikso kaislā un nepakļāvīgā dvēsele atkal bija sasaistīta, lai gaidītu nezināmo un tālo atmodas brīdi. Amenhoteps atkal iegrima savā darbā, dzīvodams tik dīvainā pasaulē, ka pat nemanīja, kā viņam garām aiztrauc dzīves un laika varenā straume.

-.