Valērijas sejā staroja tāda enerģija un ekstāze, ka Galls saprata: pārliecināšana un lūgšanas ir veltīgas. Sajutis sirdī nāves saltumu, viņš pagriezās un izgāja.
Pēdējā vārā cerība mudināja viņu doties pie pro- konsula. Tas bija izmisis un satracināts.
— Gail, es neko nevaru izdarīt! Es nevaru glābt tavu sievu, ja viņas arests noticis visu acu priekšā, — viņš teica, nikni staigādams pa istabu. — Viņai jāmirst. Lai pasargātu tevi no negoda par viņas kaunpilno nāvi forumā, es jau šonakt likšu aizvest Valēriju uz tavn namu, kur viņu nosmacēs viņas pašas kal- dārijā. Tev būs iespēja viņu apglabāt ar godu. Protams, viss tiks aizmirsts, ja viņa kaut pēdējā brīdī nāks pie prāta.
Kad Galls atgriezās mājās, viņa dvēselē plosījās vētra. Šajā brīdī viņš izprata kvestora jūtas un apņēmību nogalināt Valēriju. Devis nepieciešamos rīkojumus, legāts ieslēdzās savā kabinetā. Tobrīd viņš nevēlējās redzēt pat Erikso.
Kad pār Aleksandriju nolaidās nakts, ieroču šķinda pagalmā vēstīja par drūmās kortežas ierašanos.
Portikos un galerijās drūzmējās noskumušie un klusējošie kalpotāji, klienti un vergi. Viņu žēluma un baiļu pilnie skatieni bija pievērsti jaunajai, skaistajai sievietei, kura kā gūstekne atgriezās savā pajumtē, lai šeit nomirtu. Valērija bija mierīga. Bālā, bet smaidošā Lēlija bija viņai cieši piekļāvusies. Paklausot sievas lūgšanām un asarām, prokonsuls bija atļāvis Lēlijai iet nāvē kopā ar savu draudzeni.
Galls, brīdināts par centuriona un abu apcietināto sieviešu ierašanos, bāls un satraukts ienāca ātrijā kopā ar Filatosu un dažiem klientiem. Viņš piegāja pie virsnieka, lai nokārtotu pēdējās formalitātes, un ieraudzīja Lēliju, kuru bija uzņēmis savā namā kā meitu un kuru uzskatīja par savas nelaimes vaininieci. Gailu pārņēma neprātīgs naids.
— Nožēlojamā čūska! Par manu viesmīlību un pretimnākšanu tu atmaksāji ar kaunpilnu nodevību! — viņš kliedza aizsmakušā balsī. — Tad mirsti, nicināmais radījumi Nenotraipi ar savu klātbūtni namu, kuru esi apkaunojusi!
Pirms kāds paguva aptvert viņa nodomu, legāts izrāva kādam kareivim aiz jostas aizbāzto garo dunci un līdz pašam spalam ietrieca to Lēlijas krūtīs.
Filatoss un centurions metās pie Galla un atvilka viņu nost, baidīdamies, ka viņu var ķert trieka, — legāta seja bija kļuvusi zilgana, bet asinīm pieplūdušās acis izspiedušās uz āru.
Lēlija, neizdvesusi nevienu skaņu, noslīga uz akmens grīdas. Valērija, šausmās iekliegušies, atlēca atpakaļ, bet, ieraudzījusi, ka meitene sakustas, nolaidās uz ceļiem un pacēla mirstošo tā, lai viņai būtii vieglāk. No brūces Lēlijas krūtīs plūda asinis, notraipīdamas patricietes rokas un tērpu.
— Es mirstu… Uz drīzu redzēšanos… — čukstēja Lēlija, atvērusi acis. Pēkšņi meitene spēji izslējās: viņas bālajā sejā iemirdzējās prieks:
— Viņi nāk man pakaļ… Ai, cik daudz gaismas, siltuma un debesu harmonijas!
Meitenes ķermenim pārskrēja trīsas, galva bezspēcīgi noslīga. Lēlija bija mirusi.
Valērija kā paralizēta joprojām turēja saļimušo ķermeni, nenolaizdama acis no Lēlijas sejas. Pēkšņi viņai likās, ka asinis, kas vēl aizvien sūcās no brūces uz viņas rokām, maina krāsu un kļūst caurspīdīgas, baltas, tad sudrabainas. Virs mirušās ķermeņa pacēlās mirdzošs mākonītis, kas drīz vien ieguva aizgājējas apveidus. Caurspīdīgo stāvu ieskāva žilbinošu staru kūļi. Šķiet, visu atmosfēru piepildīja varena un patīkama harmonija. Kaut kāds dīvains smacējošs aromāts aizžņaudza elpu. Jaunajai sievietei noreiba galva, un viņa bez samaņas nokrita uz akmens plātnēm.
Kad Valērija atguvās, viņa jau gulēja kaldārijā savā gultā. Gaiss bija smags, taču ne smacīgs. Valērija apsēdās un aplūkoja labi pazīstamo telpu. Tur stāv marmora tualetes galdiņš ar esencēm, aromātiskajām eļļām un smaržvielām. Griestu lampa vāji apgaismoja skulptūras un mozaīkas rotājumus. Un tad viņa pamanīja kājgalī mazu galdiņu, uz kura bija nolikts vīna kauss, kūka, augļi un auksts cepetis.
Valērija jutās ļoti nogurusi. Kopš vakardienas viņa nebija ēdusi, tāpēc ieraudzītais izraisīja apetīti.
— Man nedaudz jāieēd, lai pietiktu spēka lūgties tajā smagajā brīdī, kas tuvojas, — viņa pieceldamās nomurmināja. Līdzās kausam viņa atrada plāksnīti, uz kuras ar Galla roku bija rakstīts: «Ja tu nāksi pie prāta un atteiksies no nejēdzīgās un veltīgās nāves, lai baudītu laimi kopā ar Rameri, paskandini zvanu, kas piekārts pie durvīm, un tu būsi glābta.»
Jaunā sieviete vienaldzīgi pārlaida acis šīm rindām. Viņa bija nelokāmi izlēmusi mirt. Nolikusi vēstījumu uz galda, viņa iedzēra pāris malkus vīna, apēda gabaliņu maizes un dažas vīnogas.