Divas sfinkas

Rameri. Erikso sāka prātot, kombinēt, izsekot un, pateicoties savam sievietes vērīgumam, ko bija saasinājusi greizsirdība, gandrīz bija uzminējusi patiesību.

Naida pirmajos uzplūdos viņai radās doma lūgt Amenhotepa palīdzību, un viņa aizsteidzās uz maga pili, bet tur viņai pateica, ka Asgarta aizbraucis uz nenoteiktu laiku. Erikso atgriezās mājās saniknota un zaudējusi pašpaļāvību. Sadrūmusi viņa sēdēja savā istabā, kad ienāca Rameri. Ieraudzījusi tēlnieka bālo un satraukto seju, Erikso saprata, ka pienācis izšķirošās izskaidrošanās brīdis. Neatbildējusi uz sveicienu un nepastiepusi viņam pretī roku, viņa atlaidās uz purpursārtajiem spilveniem un vērtējoši palūkojās uz Rameri. Tēlnieks vēl vairāk samulsa. Erikso ideālais skaistums vienmēr bija satraucis viņa jūtas, taču ne sirdi. Pēc īsas šaubīšanās Rameri stingrā balsī teica:

— Piedod man, Erikso, par tām bēdām, ko esmu tev sagādājis, taču mans pienākums ir tev visu paskaidrot.

— Šis ievads, protams, nozīmē to, ka tu mani nemīli un vēlies kļūt brīvs? — ledainā tonī attrauca jaunā meitene. — Ja tā, neuztraucies: es labprāt atsakos no tavas melīgās mīlas un melīgajiem solījumiem. Es, protams, netraucēšu tev skriet pakaļ netīrajai kristietei, kura dod priekšroku savam krustā sistajam Dievam. Tā ir tava darīšana. Es tikai negribu, lai tu iedomātos, ka es rāpošu putekļos uz ceļiem, lai izlūgtos tavu mīlestību.

— Naids iedvesis tev šos ļaunos vārdus. Piedod man, Erikso! Esmu ļoti vainīgs tavā priekšā, bet tu pati labi zini, ka sirdij nevar pavēlēt.

Erikso sakrustoja rokas un apklusa, bet viņas acīs kvēloja nāvīgs naids.

— Esi apdomīga un mierīgi izvērtē situāciju, kādu tev piedāvā liktenis. Tev var būt daudz laimīgāka un spožāka dzīve nekā tā, ko es varētu piedāvāt, — lūdzošā un pārliecinošā balsī turpināja Rameri. — Galls mīl tevi. Patricietis ir jauns, izskatīgs un ieņem augstu posteni, kas paver ceļu uz augstākajiem amatiem valstī. Pie mīļotās sievas kājām viņš noliktu visas savas bagātības, sabiedrisko stāvokli un visas zemes dzīves baudas.

— Nenogurdini sevi, uzskaitīdams Galla mīlestības priekšrocības, — aizsmakušā balsī viņu pārtrauca Erikso. — Es tās zinu un atbilstoši novērtēju. Pateicos tev par labajiem padomiem, kurus es pacentīšos ņemt vērā, lai neapgrūtinātu tevi. Ja par patikšanu Valērijai tu kļūsi par kristieti \in jums abiem būs tas prieks pasniegt sevi plēsoņām brokastu vietā, es nelaidīšu garām izdevību būt klāt tik interesantā izrādē, — viņa nicinoši piebilda.

Rameri sarauca uzacis.

— Valērija nekad nebūs kristiete! Pat tad, ja viņa ari tā bīītu, manis dēļ viņa atsacīsies no šīs muļķīgās ticības.

— Ak tā! Tu uzskati, ka esi neatvairāmāks par viņu Dievu? Tādā gadījumā vēlu tev veiksmi — un ardievu!

Jaunā meitene ar enerģisku žestu parādīja uz durvīm Ar nolaistu galvu un smagu sirdi Rameri izgāja no istabas. Sirdi nospieda smaga priekšnojauta par tuvojošos nelaimi.

Palikusi viena, Erikso uzlēca kājās un kā tīģeris krātiņā sāka skraidīt pa istabu. Tad, nokritusi uz paklāja, sāka konvulsīvi raudāt. Kad pirmais sāpju, naida un greizsirdības vilnis bija norimis, viņa apgūlās uz dīvāna un iegrima dziļās pārdomās…

Neskaidrs bija tikai viens: vai viņš piedāvāja legātu par vīru un tik atklāti runāja par savu mīlestību pret Valēriju ar Galla piekrišanu vai bez tās?

Meitene pasauca savu verdzeni Gorgo un pavēlēja sevi apģērbt. Sagaidījusi bridi, kad Galls parasti devās ēst brokastis, Erikso iegāja zālē, kur atradās sfinksas, apsēdās uz soliņa un ieslīga tik dziļās pārdomās, ka pat nedzirdēja legāta soļus. Ieraudzījis, viņu, Galls apstājās kā apburts. Šajā skumju un melanholijas pilnajā pozā Erikso patiesi izskatījās apburoša. Viņas tērps bija uzsvērti vienkāršs.

— Kāpēc esi tik domīga un skumja, Erikso? — Galls jautāja.

— Tāpēc, ka skaistums ne vienmēr sniedz laimi, turklāt vari gan būt apbrīnas objekts, tomēr vienlaikus justies pamesta un vientuļa, — atbildēja meitene.

Legāts tūlīt saprata, ka starp viņu un Rameri notikusi izskaidrošanās. Ātri noliecies pie Erikso, viņš sacīja:

— Varbūt tu meklē laimi tur, kur to nav iespējams atrast?

— Tsv taisnība! Es meklēju to nepateicīga cilvēka sirdī. Vēl jo smagāk ir apzināties, ka esmu vientuļa šajā pasaulē.

— Tikai tu pati, Erikso, vari sevi atbrīvot no vientulības. Tu esi pārāk sievišķīga, lai nejustu, ka mīlu tevi vairāk par dzīvību Tin par vislielāko laimi uzskatu padarīt skaistu tavu dzīvi.

Sāpīgs un zobgalīgs smaids parādījās meitenes sejā.

— Tu, patriciet, mūždien aizmirsti, ka esi precējies! Kur liksi savu sievu, lai sniegtu man solīto laimi? Ja domā, ka piekritīšu būt par tavu rotaļlietu un pieņemšu maksu par savu skaistumu, tad tu maldies. Es nekad neienākšu vīrieša mājā citādi kā vien būdama viņa likumīgā sieva.

— Zvēru pie visa, kas man svēts, ka man nekad nav bijušas tik zemiskas domas! Es vēlos tevi par sievu un ceru, ka ar savu mīlestību, pastāvīgām rūpēm un visām baudām, ko tev sniegšu, es likšu tev aizmirst smagās atmiņas kā nejauku sapni.

Šķita, ka Erikso ir aizkustināta un saviļņota.