Divas sfinkas

«Mans mīļotais ticības brāli! No Rustika es uzzināju par tavas pievēršanas brīnumu un neatrodu vārdus, lai izteiktu laimi, kas piepildījusi manu dvēseli. Uz zemes mēs esam vienoti ticībā, un mūsu dvēseles kopā var pacelties debesu sfērās. Es biju cerējusi satikt tevi tuvākajā sanāksmē — man to apsolīja, taču vakar vakarā viens no mūsu brāļiem paziņoja par mūsu draudzei draudošajām briesmām. Bīskaps pavēlēja mums izklīst. It īpaši viņš nevēlas pakļaut briesmām neofitus, jo tie vēl nav pietiekami nobrieduši lielajai cīņai. Esmu starp tiem, kuri atstāj Aleksandriju. Mani sūta uz Tē- bām. Tur senajās kapenēs un klinšu alās dzīvo ticības brāļi, kuri sevi nolēmuši vientulībai, un to meklējam arī mēs. Nezinu, vai arī tev liks doties projām. Es vēlētos tevi ieraudzīt Tēbās, kur ieradīšos pēc desmit dienām, un pirmajai apsveikt tevi ar svētās kristietības pieņemšanu.

Brālis Damass nodos tev šīs plāksnītes, kā arī Tēbās dzīvojošā kristieša adresi. No viņa tu saņemsi visus tālākos norādījumus, kurus atnesīs bīskapa ziņnesis.

Tava ticības māsa Valērija.»

Nākamajā dienā Damass nodeva šo sūtījumu Rameri. Tēlnieks jutās ļoti laimīgs par tik ātru rezultātu; viņš ne mirkli neapšaubīja vēstules īstumu un pasteidzās tās saturu pavēstīt Gailam.

Abi nolēma, ka Rameri dosies projām jau nākamajā dienā. Galls iedeva viņam visiem provinces romiešu ierēdņiem adresētu pavēli palīdzēt Rameri.

Kopš abu izskaidrošanās Erikso izturējās pret Rameri vienaldzīgi, pat naidīgi, bet pret Gailu bija tik mīļa, ka viņš galīgi zaudēja galvu. Slepus viņa novēroja ēģiptieti, ļaūni smiedamās par viņa prieku un cerībām. Kad viņš aizbrauca, nenojauzdams par lamatām, jaunās meitenes sirdī ielija cietsirdības pilna pašapmierinātība.

Divas dienas pēc Rameri aizbratikšanas Ingo ieradās pie prefekta un uzrādīja Rustika māju kā kristiešu pulcēšanās vietu. Tbnakt bija paredzēts dievkalpojums, un līdz ar to radās iespēja notvert visus ietekmīgākos draudzes locekļus.

Naktī, kad vāji apgaismotajā grotā sirmgalvis mācītājs vadīja dievkalpojumu, māju aplenca kareivju vienība. Otra vienība centuriona vadībā iekļuva mazajā pazemes baznīcā un arestēja kādus divdesmit cilvēkus, kuri tobrīd, noslīguši ceļos, skaitīja lūgšanu. Starp apcietinātajiem, kurus aizveda uz Aleksandriju un ieslodzīja prefektūras cietumā, bija arī Valērija un Lēlija.

No rīta viņus visus aizveda pie prefekta. Ieraudzījis legāta sievu, prefekts žēli un pārmetoši vijņu uzrunāja:

— Vai tiešām arī tu, dižciltīgā patriciete? Vai patiešām tevi atveda no šā kaunpilnā midzeņa kopā ar zagļiem, noziedzniekiem un viszemākās izcelsmes ļautiņiem? Attopies! Neapkauno savu vīru, kuram es tūlīt paziņošu par tavu arestu!

— Pateicos tev par labajiem nodomiem, — atbildēja Valērija. — Taču izpildi savu pienākumu. Mana pārliecība ir nesatricināma, un es vēlos tās vārdā mirt.

Prefekts neuzstāja, bet tūlīt aizsūtīja pakaļ Gailam. Legāts, kas bija uzskatījis, ka Valērija ir drošībā, pilnīgi satriekts nekavējoties ieradās prefektūrā. Kad Galls ieraudzīja sievas bālo, novājējušo seju, kurā bija sastingusi sāpju pilna izteiksme, viņa acīs sarie- sās asaras.

— Piedod man, Gail, ka sagādāju tev tādas sāpes, taču dvēseles glābšana ir svarīgāka par visiem citiem apsvērumiem, — saviļņota nomurmināja Valērija.

Legāts mēģināja sievu pārliecināt, klāstīdams, kādu negodu un nelaimi viņas kaunpilnā nāve nesīs gan viņam, gan Valērijas pašas tēvam, kurš kuru katru brīdi var ierasties.

— Tu zini, cik ļoti Valērijs ienīst kristiešus, kuru dēļ viņš zaudēja karsti mīļoto sievu. Tava pievēršanās kristietībai viņu pilnīgi satrieks. Vai patiešām tu esi zaudējusi jebkādu mīlestību pret tēvu un kaut niecīgākās draudzības jūtas pret mani, zaudējusi savu sievietes pašcieņu, ja paliec kurla pret manām lūgšanām, pret saprāta balsi, ja nemaz nejūti kaunu un bez apdoma tiecies pretī savai bojāejai? — gluži izmisis viņai teica Galls.

— Tavi pūliņi ir veltīgi, jo es vairs nepiederu šai aizspriedumu pilnajai, aklajai un godkārīgajai pasaulei. Tas, ko tu uzskati par negodu, man ir nevīstoša slava. Mokpilna nāve ir durvis uz debesīm, un melīga kauna dēļ es nekļūšu neuzticīga savam Dievam, — mierīgi atbildēja Valērija.

Pēkšņi Galls pieliecās viņai tuvāk un čukstēja:

— Rameri devās projām, domādams, ka tu kopā ar citiem kristiešiem esi Tēbās. Viņš cer tevi izglābt un darīt laimīgu, kļūdams par tavu vīru. Es piekritu šķirties un piekāpjos viņa priekšā. Es došu tev līdzekļus un palīdzēšu bēgt! Dzīvo un esi laimīga ar mīļoto cilvēku! Tikai pasargā mani no kauna redzēt tevi mirstam no bendes rokas.

Valērijas sejā ieplūda spilgts sārtums. Grīļodamās viņa atslējās pret sienu un aizvēra acis, taču šis vājuma brīdis bija pavisam īss. Jaunā sieviete izslējās un papurināja galvu.

— Nē, es atsakos no laicīgās mīlestības un vēlos piederēt vienīgi Kristum. Ja Rameri mani mīl, tad es lūgšu to Kungu, lai viņš lej viņa dvēselē patiesas ticības gaismu, lai mūsu dvēseles varētu savienoties svētlaimīgajā debesu mājvietā.