Divas sfinkas

Pēc tam Valērija izsukāja savus brīnišķīgos matus un uzvilka tīru tuniku, ko bija sagatavojusi uzticamā kalpone, kura blakusistabā rūgti raudāja, gaidīdama savas kundzes uzaicinājumu. Bet Valērija ir nedomāja kādu saukt. Viņa pārģērbās un gribēja jau nodoties lūgšanai, kad izdzirdēja trīs klusus klauvējienus. Šķita, ka tie skan aiz nolaistā ādas aizsega. Jaunā sieviete mazliet atvirzīja to sāņus un ieraudzīja nelielas zemas durvis, par kurām viņai agrāk nebija ne miņas. Valērijai par lielu pārsteigumu šīs durvis nebija aizslēgtas un veda šaurā koridorā, kura galā atradās aizrestots logs, kas vērās uz klusu šķērsielu. Kāds klauvēja tieši pie šā loga. Valērija steidzīgi piegāja pie tā un ieraudzīja pazīstamo sirmgalvi mācītāju.

— Es atnācu dot tev savu svētību un atnesu debesu maltīti pirms tava pēdējā zemes dzīves ceļojuma, — teica sirmgalvis, pasniegdams viņai cauri režģiem lakatiņu, kas bija bagātīgi izšūts ar zeltu un pērlēm. Jaunā sieviete, laimē drebēdama, noslīga uz ceļiem un godbijīgi baudīja svēto vakarēdienu.

— Paldies, tēvs, par man sagādāto augstāko prieku un par debesu atbalstu. Kad es tādējādi esmu savienojusies ar to Kungu, zeme man vairs neko nespēs sniegt, — sacīja Valērija, atdodama mācītājam lakatu.

— Zini, mana dārgā meita, ka mēs visi esam sapulcējušies un lūgsim par tevi grūtajos mirkļos, kas tuvojas. Es tūlīt došos pie mūsu brāļiem. Par Lēliju neuztraucies: vergi mums atdeva viņas mirstīgās atliekas, un mēs meiteni apbedīsim kā kristiešiem pieklājas.

— Nodod manu pateicību brāļiem un māsām par viņu uzticību un lūgšanām, kuras dos man spēku godam nopelnīt mocekles vainagu.

Viņi pēdējoreiz paspieda viens otram roku. Tad Valērija atgriezās kaldārijā un rūpīgi aizslēdza aiz sevis durvis. Acīmredzot starp vergiem bija kāds kristietis, kas bija atvēris aizbīdni, — nebūtu labi, ja viņam par to nāktos ciest.

Sataustījusi uz krūtīm paslēpto koka krustiņu, jaunā sieviete nometās uz ceļiem un ieslīga dedzīgā lūgšanā.

Pamazām gaiss ap viņu kļuva aizvien karstāks un smagāks. Tad parādījās balti tvaiki, kas apņēma visus priekšmetus. Valērija bija ekstāzes pārņemta un sākumā neievēroja, kas notiek. Jaunajai sievietei reiba galva un bija grūti elpot, tomēr viņa turpināja lūgt debesu palīdzību. Pēkšņi Valērija sajuta briesmīgas sāpes. Šķita, ka smadzenes saraujas čokurā, bet galvaskauss tūlīt plīsīs pušu. Ar katru elpas vilcienu viņā ieplūda īsta uguns. Viss iegrima tumsā, un kā pēdējais apziņas uzplaiksnījums sāpošajās smadzenēs uzzibsnīja doma:

— Jēzu Kristu! Mani vadītāji! Vai tiešām esat mani pametuši?

Tajā pašā mirklī viņai sejā iesitās liliju un rožu brīnišķīgā aromāta piesātināta atsvaidzinoša un vēsa pūsma. Valērija sajuta milzīgu atvieglojumu. Vienlaikus tumsa izklīda, un viņas pārsteigtajam skatienam pavērās brīnumaina ainava. Viņa ieraudzīja smaragdzaļu, viscaur ziediem klātu pļaviņu ar vairākiem milzīgiem kokiem un kristāldzidru strautiņu. Tālumā bija redzamas dīvainas gaisa kāpnes. To zeltaini mirdzošie pakāpieni it kā pazuda bezgalībā. Pa šīm kāpnēm, kurām, šķiet, nebija gala, kāpa dažāda vecuma vīrieši, sievietes un bērni. Visi bija ģērbušies sniegbaltās tunikās, katram galvā bija liliju vainags. Viņi visi turēja rokās lampas, kas izstaroja apžilbinošu gaismu. Viņu dziedātās svinīgās himnas skaņas piepildīja izplatījumu ar varenām vibrācijām.

— Valērija! — atskanēja harmoniska balss, un viņas priekšā parādījās trīs gaiši stāvi.

Tā bija Valērijas māte, Lēlija un viņas līgavainis Anastasijs. Visu triju acīs Valērija lasīja prieku un mīlestību.

— Ko tas viss nozīmē? Kur es atrodos? Kas tās par kāpnēm un kurp tās ved? — iesaucās Valērija.

— Tas ir ceļš uz bezgalību, — smaidot atbildēja viņas draugi. — Mēs visi tagad atrodamies šo gigantisko, no gaismas un vibrācijām veidoto kāpņu pakājē. Tb pakāpieni iztur vienīgi vieglus ķermeņus, kas ir atbrīvojušies no rupjās matērijas un zemiskām kaislībām. Tu tagad dzirdi sieru mūziku un ieelpo tīrā izplatījuma aromātu. Nesaskaņas un disharmonija, kas plosa zemi, ir cilvēku neizkopto dvēseļu netīro emanā- ciju rezultāts. Seko mums un neskumsti par zemes dzīvi ar tās ātri gaistošajām baudām un priekiem.

— Es nemaz neskumstu pēc zemes! Es alkstu pacelties pretī gaismai, kas mirdz bezgalībā! — iesaucās Valērija un gribēja traukties uz priekšu, bet viņu turēja pie zemes tādas kā nokaitētas bronzas bruņas. Ķermeni plosīja neciešamas sāpes.

— Žēlsirdīgais Dievs! Sarauj ķēdes, kas mani pieka- lušas pie zemes! Ļauj man pacelties pie Tevis! — čukstēja Valērija kaismīgā ticības un mīlestības uzplūdā.