Divas sfinkas

— Bet kā tu domā šķirties no Valērijas?

— Pateicoties viņas bēgšanai, esmu jau šķīries no viņas. Likums man ļauj viņu padzīt, bet pati šķiršanās ir tikai vienkārša formalitāte.

— Vai tev ir zināms, ka Valērija mīl Rameri?

— Jā, lai mīl uz veselību. Mūsu laulība bija ģimenes lieta, un mūsu sirdis tajā nepiedalījās. Bet, ja tu reiz aizskāri šo jautājumu, tad atklāšu tev, ka mēs ar Rameri esam vienojušies un ka viņš palīdzēs man izvairīties no publiska skandāla. Kad būšu nokārtojis visas formalitātes, mēs ar tevi salaulāsimies.

— Tādā gadījumā vēlos, lai viņš pēc iespējas ātrāk atrod savu daiļo kristieti, — koķeti smaidīdama, teica Erikso. — Tikai es baidos, ka viņu būs visai grūti atrast. Runā, ka šie sektanti esot ļoti viltīgi.

— Lai viņus apmānītu, Rameri izliksies, ka pieņem viņu ticību, — smejot stāstīja Galls.

Tad, apskāvis Erikso vidukli, viņš piebilda:

— Bet tagad, mana daiļā līgava, dāvā man skūpstu.

Meitene nepretojās, kad Galls kaislīgi noskūpstīja viņu uz līipām. Pēc īsas draudzīgas sarunas viņi šķīrās, vienojušies, ka pagaidām visu paturēs noslēpumā. Dabūjusi visas vajadzīgās ziņas, Erikso sāka apsvērt darbības plānu. Viņa nolēma par katru cenu izjaukt Rameri tikšanos ar Valēriju. Valērijai ir jāmirst. Tikai tad Erikso varēs būt mierīga un spēs atkal iekarot Rameri sirdi. Vajadzēja iekļūt kristiešu nometnē, bet tieši to izdarīt bija visgrūtāk.

Taču Erikso piederēja pie tām sievietēm, kuras neapstājas grūtību priekšā. Kādudien viņa pasauca savu kalponi Gorgo, un abas ilgi sarunājās. Un tad Gorgo tika atļauts aiziet uz veselu dienu.

Gorgo bija jauna un skaista nūbiete — viltīga kā lapsa, caur un cauri izvirtusi. Viņa tūlīt saprata, ko cenšas panākt kundze, tāpēc pastāstīja, ka jau divas reizes satikusi Lēliju un patricieti, turklāt abas vienkāršu sieviešu drānās. Tā kā Gorgo nekā nebūtu ieguvusi, nododot abas bēgles, un neviens nebija par to interesējies, viņa bija klusējusi.

Šī ziņa lika Erikso saausīties. Viņa apsolīja kalponei bagātīgas dāvanas un brīvību, ja tā viņai palīdzēs, un tūlīt pat uzdāvināja Gorgo kleitu un zelta riņķus ausīm.

Vakarā atgriezusies mājās, Gorgo sīki atskaitījās Erikso par savu ekspedīciju.

— Ceru, kundze, ka viss ritēs pēc tava plāna, — viņa smējās, atsegdama savus baltos zobus. — Man ir draugs, cirka kalpotājs, kuram ir kontakti ar kristiešiem. Es viņam izstāstīju, kas par lietu, un lūdzu man palīdzēt, tavā vārdā apsolīdama atlīdzību…

— S^jā ziņā viņš var būt mierīgs: es viņu apzeltīšu, — pārtrauca Erikso.

Gorgo noskūpstīja Erikso tērpa malu un priecīgi turpināja:

— Viņš man teica, ka pazīstot kādu jaunu kristieti Damasu, kuram šī ticība esot apriebusies, bet kurš baidoties to atklāti pateikt. Damasam patīkot jautra dzīve. Par nenozīmīgiem niekiem, par sīku mīlas intrigu ar cirka dejotāju kristieši esot sacēluši pamatīgu troksni un uzlikuši viņam kaunpilnu publisku sodu. Viņš teicis manam draugam, ka nespējot to aizmirst un gaidot piemērotu brīdi, lai atriebtos un nodotu visus tos, kuri viņu pazemojuši. Šim jauneklim mans draugs Ingo uzdeva atrast patricieti un novērot Rameri.

Pēc astoņām dienām Erikso uzzināja, ka Valērija kopā ar Lēliju slēpjas mājā, kas atrodas ārpus pilsētas un pieder augļu tirgotājam Rustikam, kurš ir arī draudzes diakons. Turpat šim mērķim īpaši pielāgotā alā iekārtota baznīca, kur ticīgie pulcējas divas reizes mēnesī. Damass pavēstīja arī to, ka Rameri ir nodibinājis sakarus ar draudzi un dedzīgi apgūstot jauno mācību.

No nākamā ziņojuma Erikso uzzināja, ka Valērija ir jau nokristīta un ka visi ļoti cienot Rameri par viņa dedzību. Tēlnieks jau reizi esot piedalījies dievkalpojumā Rustika namā, bet nav ticies ar Valēriju, jo, pirmkārt, sievietes lūdzoties atsevišķi no vīriešiem un, otrkārt, patricieti slēpjot īpaši rūpīgi, turklāt arī viņa pati izvairoties no satikšanās ar svešiniekiem.

Dzirdētais Erikso ļoti satrauca. Ja reiz Rameri guvis tādus panākumus, tad jebkuru mirkli nejaušība var savest viņu kopā ar Valēriju, un tad viss viņas, Erikso, plāns sagrūs. Vajadzēja pēc iespējas ātrāk dabūt no turienes projām Rameri un pavēstīt prefektam Rustika mājas noslēpumu. Tiesas spriešana bija īsa. Arestētos un apsūdzētos kristiešus tūlīt pat tiesāja un nekavējoties sodīja ar nāvi. Taču, ņemot vērā Rameri vienošanos ar Gailu, dabūt viņu prom no turienes nebija viegli.

Pēc bezmiega nakts Erikso bija izdomājusi viltību.

Pateicoties bagātīgajām dāvanām, ar kādām viņa bija apveltījusi Gorgo, Ingo un arī Damasu, šo līdzdalībnieku centība bija sasniegusi kulmināciju. Tāpēc tad, kad Erikso izteica vēlēšanos personiski tikties ar kristiešu atkritēju, tas tika veikli nokārtots, turklāt veicot tādus drošības pasākumus, ka nevienam neradās pat mazākās aizdomas.

Šīs tikšanās laikā, ņemot palīgā Damasu, kam nebija svešas kristiešu ieražas un frazeoloģija, Valērijas vārdā tika uzrakstīta Rameri adresēta vēstule: