Divas sfinkas

— Sveicināta, mana meita! Lai žēlsirdīgais Kungs dziedē visas tavas dvēseles brūces! Bet, lai šo žēlsirdību iemantotu, tev vispirms jāiemācās lūgties. Lūgšana, meit, — tā ir gaisma aklajiem, balsts vājajiem un neuzvarams ierocis Kristus cīnītajiem. Tu bēdz no tumsas, lai iemantotu mūžīgo gaismu? Apsveicu tevi! Taču mans pienākums ir tevi brīdināt, ka esi atnākusi pie mums bīstamā laikā. Mūs vajā un ienīst. Ikviens no mums ik bridi riskē ar savu dzīvību, un tev ir jābūt gatavai nomainīt savu iznīcīgo tērpu pret mocekles šķīsto tuniku. Vai jūti sevī tik daudz spēka, lai uzveiktu savu miesu un vajadzības gadījumā godam aizstāvētu savu ticību? Protams, tev neviens un nekad neliks iet nāvē par Kristu, tomēr atsacīšanās no viņa saindētu visu tavu atlikušo dzīvi. Nedrīkst kalpot diviem kungiem.

— Tēvs, es vēlos būt kristiete un lūdzu tevi ļaut man kristīties.

— Pirms kristīšanās tev jāapgūst mūsu ticības mācība.

Sirmgalvis uzlika rokas uz Valērijas noliektās galvas un svinīgi piebilda:

— Lai tas Kungs virza tavus soļus un lai izlemj tavu likteni! Viņa ziņā ir izvēlēties līdzekļus un likt tos lietā pēc sava prāta.

VII

Pēc vētrainās scēnas, kad Erikso zobgalīgi noraidīja viņa mīlestību, Galls bija tik saērcināts, ka ilgi klīda pa dārzu. Beidzot viņš atgriezās mājās, lai izdzertu kausu vīna un nomierinātos, pirms doties uz Valērijas istabu. Taču šajā naktī viņam nebija lemts atpūsties. Vergs tikko bija pasniedzis Gailam prasīto dzērienu, kad viņam tika nodota prefekta vēstule, kurā tas ziņoja par viņu kopīgā drauga negaidīto arestu. Šis augstais ierēdnis tika apsūdzēts piederībā kristietībai. Prefekts lūdza Gailu nekavējoties ierasties, lai palīdzētu pārliecināt šo nelaimīgo par viņa maldiem, pirms vēl nav izplatījusies vēsts par viņa neprātu.

Galls tūlīt devās ceļā, nenojauzdams, ka viņa māju skārusi tāda pati nelaime.

Viņš vēl nebija atgriezies mājās, kad viena no verdzenēm jau visiem bija pastāstījusi, ka patriciete ir pazudusi līdz ar savām dārglietām un ka māju atstājusi arī sodīto kristiešu meita.

Filozofs Filatoss, kas dzīvoja Galla namā, pirmais izdzirdēja šo vēsti un tūlīt saprata šīs dubultās pazušanas nozīmi. Viņš nekavējoties paziņoja par notikušo Rameri un piedāvāja savu palīdzību abu sieviešu meklēšanā pirms legāta pārrašanās. Satriektais jauneklis tūlīt viņam piekrita. Kā jau to varēja gaidīt, meklējumi bija veltīgi. Satraukti un noguruši viņi atgriezās mājās brīdī, kad uz brokastīm ieradās Galls.

Klātesošo samulsums un bālums viņu pārsteidza. Pārliecinājies, ka nav Valērijas, Galls apvaicājās, kas noticis.

Kad filozofs, cik iespējams piesardzīgi, atklāja viņam bēdīgo patiesību, legāts sagrīļojās, it kā būtu saņēmis vesera sitienu. Ja Filatoss un Rameri nebūtu viņu satvēruši, Galls būtu nogāzies uz grīdas. Ar viņu palīdzību legāts nokļuva līdz savai istabai. Uzbrukusi nelaime bija tik negaidīta, ka pilnīgi satrieca viņu. Tikai pēc pāris stundām legāts bija spējīgs apsvērt savu stāvokli.

Viņu savā varā sagrāba te niknums, te izmisums. Galu galā viņš nolēma katrā ziņā atrast Valēriju un piespiest viņu atteikties no šīs ticības vai arī pazust no viņa dzīves. Jebkurā gadījumā viņš mēģinās par katru cenu glābt savas ģimenes godu. Ja Valērija būtu mirusi, viņš varētu par sievu sērot, sarīkot greznas bēres, godināt viņas piemiņu. Būdama dzīva, viņa riskēja mirt no bendes rokas, un no šāda kauna un negoda bija jāizvairās, lai tur vai kas.

Mazliet nomierinājies, Galls devās pie prokonsula un pastāstīja par notikušo. Emiliāns bija ļoti satraukts, jo uzskatīja sevi par šīs nelaimes galveno vaininieku.

— Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai tev palīdzētu un pasargātu tevi no negoda, — viņš teica, spiezdams legāta auksto un miklo roku. — Centies pēc iespējas ātrāk atrast patricieti. Ja tev neizdosies vest viņu pie prāta, dabū projām no Aleksandrijas, lai neviens neuzzinātu par notikušo. Kas attiecas uz to čūsku, ko tik neapdomīgi biju iemitinājis tavā namā, tad es viņai likšu dārgi samaksāt par šo nepateicību.

— Ja vien es zinātu, kur viņa slēpjas, — sacīja Galls, drebēdams naidā un sāpēs.

— Mēs meklēsim šo kristiešu midzeni ar īpašu neatlaidību, — skarbi atbildēja prokonsuls.

Kaut gan notikušais tika turēts slepenībā, ziņa par Galla sievas bēgšanu aplidoja visu Aleksandriju. Domas dalījās vienīgi jautājumā par šīs bēgšanas motīviem. Neviens neko sīkāk nezināja.

Legāta allaž viesmīlīgā pils, kur parasti dzirkstīja jautrība, tagad visiem bija slēgta. Plašajās telpās valdīja tukšums un klusums, un pār pils iemītniekiem, šķiet, bija savilcies tumšs mākonis. Drūmais un nervozais Galls lietišķi vadīja meklējumus, kuriem diemžēl nebija panākumu. Zem šā rūpju smaguma, kā likās, bija aprimusi pat viņa kaisle pret Erikso. Galls aizsūtīja ziņnesi pie Lūcija Valērija un gaidīja viņu ierodamies Aleksandrjjā, jo bija nolēmis nodot Valēriju sievastēvam, ja viņa turpinās turēties pie savas jaunās ticības.