Divas sfinkas

Kad sāku raudāt, jo mīlēju Anastasiju no visas sirds, viņš sacīja: «Neraudi, Lēlija! Atri pārejošā laicīgā laime nekad nav pilnīga, to saduļķo greizsirdība, slimības un vilšanās, no kā dzīvē nav iespējams izvairīties. Bet mūsu mīlestību neviens nespēs aptumšot, un nekas mūs neizšķirs, jo mūsu mūžīgā savienība plauks mūžīgā miera gaišajās sfērās.» Viņa priekšnojautas drīz vien piepildījās. Pēc sešām nedēļām kāds slepeni nosūdzēja, ka Anastasijs ir kristietis, un viņš kā varonis stoiski mira cirka arēnā. Man tas bija smags laiks. Kad Anastasija nāves dienas vakarā viņa māte atnesa dēla asinis samērcētu sūkli, visu manu būtni pārņēma dīvains miers. Es raudāju, taču bez sāpēm. Man pat pietika spēka pateikties Kungam par viņa dvēseles atbrīvošanu un par viņam piešķirto žēlastību pieņemt mocekļa vainagu. Naktī man parādījās Anastasijs. Viņš bija tērpies sniegbaltā tunikā, bet viņa gaišajās cirtās liesmoja žilbinoša uguns. Rokās viņš turēja palmas zaru. Viņš pasmaidīja un teica: «Tu sekosi man, Lē- lij, tomēr tavs pārbaudījums vēl nav beidzies.» Kopš tā laika es viņu bieži redzēju. Nāve mani vairs nebaidīja, un es iepazinu laimi, ko sniedz garīgā mīlestība. Bet tagad, ja vēlies, es parādīšu tev savus dārgumus.

— Jā, lūdzu, — atbildēja Valērija, būdama jau mazliet mierīgāka.

Lēlija aizgrūda durvju aizbīdni. Tad viņa izņēma no skapja paprāvu lādīti un atvēra to ar nelielu atslēdziņu, kas karājās viņai kaklā. Lādītē atradās kristāla pudelīte, kas bija piepildīta ar sarkanu šķidrumu, sūklis, sakaltis vainags un neliels ziloņkaula krustiņš.

— Skaties! Šis sūklis bija pakārts Anastasijam kaklā, kad viņš cīnījās cirka arēnā, bet mazo ziloņkaula krustiņu viņš turēja rokā. Šo vainagu viņš nopina manai kristīšanai.

Lēlija paņēma pudelīti, kas bija piepildīta ar asinīm, un noskūpstīja to.

Satrauktā Valērija izbrīnīta skatījās uz viņu.

— Tu esi laimīga, Lēlij, tev ir kas tāds, kas tev norāda dzīves ceļu, — viņa teica. — Tavi vecāki un tavs līgavainis tev parādās, mierina tevi un dod padomus. Man ir tikai manis pašas spēki, un es klīstu tumsā, neatrazdama glābjošas durvis.

Lēlija, kas bija iegrimusi savās domās, pacēla galvu.

— Varbūt tu neesi meklējusi palīdzību tur, kur to var atrast. Vai nevēlies kopā ar mani lūgt Dievu? Tas Kungs savā bezgalīgajā žēlsirdībā iedvesīs tev, kas jādara, lai iegūtu dvēseles mieru, un varbūt sūtīs kādu no saviem vēstnešiem, kas norādīs tev ceļu.

Lēlija izņēma no lādītes ziloņkaula krustu un ielika to patricietes rokās. Pēc tam, apskāvusi viņu ap vidukli, jaunā meitene noslīga uz ceļiem. Nedroši, taču nespēdama pretoties, Valērija sekoja viņas paraugam, ieklausīdamās lūgšanas vārdos, ko čukstēja Lēlija.

Patriciete nekad vēl nebija nevienu redzējusi tā lūdzamies. Šķita, ka visa jaunās meitenes būtība ir atrāvusies no matērijas un tiecas uz to miera, svētlaimes un mīlestības vietu, kurā viņa saskatīja glābiņu. Lēlijas ekstātiskā degsme un viņas dvēseles varenais lidojums labvēlīgi iedarbojās uz Valērijas sāpju plosīto dvēseli. Viņai šķita, ka šūpojas fos- foriscējošos viļņos, kas ceļ viņu pretī izplatījumam. Viņa sajuta dziļu, vārdos neizsakāmu mieru, gaiss piepildījās ar patīkamu aromātu, bet no krusta viņas rokā sāka plūst zeltaini stari.

Šo jauno izjūtu pārņemta, ari Valērija sāka lūgties. Klusa, bet dedzīga lūgšana plūda no viņas sirds pie nepazīstamā Dieva, kuru bija pielūgusi viņas māte. Pēkšņi Valērija ieraudzīja, ka uz krusta, ko Lēlija bija izņēmusi no skapja un pakārusi pie sienas, parādījās mirdzošs disks. Tas kļuva aizvien lielāks, izplatīdams žilbinošu gaismu. Uz šā mirdzošā fona, kas līdzinājās briljantu kaskādei, sāka viegli iezīmēties divas zili baltās tunikās tērptas figūras.

Viens no debesu sūtņiem bija brīnumskaists jauneklis, kas turēja rokās palmas zaru. Otra bija ne mazāk daiļa sieviete, kuras sejā staroja svētlaime. Viņas melnajos matos laistījās liliju vainags. Valērija saviļņota pazina savu māti, kuras tēlu bija saglabājusi sirdī.

Gaišais tēls ar maigu smaidu sejā noliecās pie Valērijas un ar savu mirdzošo roku pieskārās pie viņas pieres. Jaunā sieviete juta, ka pagaist greizsirdība, naids un rūgtums, kas bija iemājojuši viņas dvēselē, un t^jā ieplūst dziļš miers. Tad harmoniska, bet dobja balss, kurā bija jaušama bezgalīga mīlestība, teica:

— Mans mīļotais bērns! Es lūdzos, lai Dievs tevi apskaidro un virza pa savu ceļu, kurš vienīgais ved uz mērķi un atklāj cilvēkam dzīves jēgu. Zemes dzīves vēlmes ir smagākas par granītu, un, kamēr vien cilvēks cīnās ar matēriju, viņš nebūs mierīgs un patiesi laimīgs. Mūžīgi uzbudināts, viņš izdzers aizvien jaunu kaislību kausu, nevarēdams gūt sātu un vienmēr atrazdams kausa dibenā vienīgi rūgtas mieles.

Tēls paņēma no jaunekļa rokām palmas zaru un sniedza to Valērijai.