Divas sfinkas

Valērija piegāja pie durvīm. Ar satraukumā drebošu roku viņa mazliet pavēra portjeru un ieskatījās istabā.

Erikso stāvēja līdzās plauktam, kas bija piekrauts ar tīstokļiem un plāksnītēm. Viņas priekšā ceļos bija nometies Galls; rokas izstiepis, viņš tiecās apskaut meiteni. Erikso viņu skarbi atgrūda.

— Ak, nebārsties ar solījumiem! — viņa nepacietīgi pārtrauca Gailu brīdī, kad patriciete pavēra portjeru. — Es aizmigu kā maga verdzene, tagad esmu brīva. Ko gan tu, precēts patricietis, spēj man dot? Kas es tev varu būt? Atstāj mani mierā un mīli, kā tas pieklājas, savu krietno un daiļo sievu.

— Erikso, tu būsi mana sieva! Es šķiršos no Valērijas, kuru itin nemaz nemīlu. Es nespēju mīlēt šo vienmēr maigo, apnicīgo sievieti, kurā nav ne kripatiņas ugunīgas kaisles un kura līdzinās marmora statujai. Es padarīšu tevi par patricieti! Es nolikšu pie tavām kājām visu, ko spēj dot bagātība! Nebūs tādu svētku, banketa vai dārglietu, kuras es tev nepiedāvātu, lai tevi iepriecinātu.

Erikso skaļi iesmējās.

— Atradis, ar ko mani iekārdināt! Ja vien gribētu, es varētu dzīvot Asgartas pilī un manā rīcībā būtu visa viņa bagātība. Bet es atteiktos no visa, ja tā dēļ man būtu jāupurē Rameri mīlestība. Saproti, Gail, es nemīlu un nevēlos tevi.

Neklausīdamās tālāk, Valērija kā ēna aizslīdēja prom. Viņas krūtis šķita kā sažņaugtas, un kaut kāda dīvaini sāpīga izjūta spieda sirdi. Patricieti neuztrauca tas, ka Galls viņu nemīl, — ari Valērija pati vīru nemīlēja; taču viņa nebija iedomājusies, ka vīrs pret viņu ir tik vienaldzīgs un viņa kļuvusi tik nevajadzīga, ka Galls grib no viņas atbrīvoties. Jaunajai sievietei šķita, ka viņas priekšā pavēries bezgalīgs tukšums. Kādēļ gan viņa cīnījās pati ar sevi? Tas, kurš viņai bija iedvesis šīs noziedzīgās jūtas, arī viņu nemīl. Kas notiks ar viņu šajā tuksnesī bez jebkāda dzīves mērķa, bez mīlestības un pat bez draudzības, kas varētu sniegt atbalstu?

Valērija gluži mehāniski turpināja ceļxi, atvēra durvis un iegāja Lēlijas istabā. Jaunā meitene sēdēja pie maza galdiņa un lampas gaismā lasīja. Ieraudzēsi satraukto un bālo Valēriju, kas stāvēja pie durvīm ar neko neredzošu skatienu sejā, Lēlija ātri pieskrēja viņai klāt, apskāva un aizveda uz guļasvietu.

— Kas tev kaiš, Valērija? — viņa jautāja, apsēdusies līdzās. — Redzu, ka tevi kaut kas ir ļoti sarūgtinājis. Vai tu nepastāstīsi, kas noticis? Varbūt Dievs man dos apskaidrību, kā tev palīdzēt.

— Ak, esmu tik nelaimīga! — nočukstēja Valērija, apvīdama rokas Lēlijai ap kaklu un izplūzdama asarās.

Jaunā meitene nopūtās.

— Pasaule, kurā tu dzīvo, žņaudz tevi līdzīgi čūskai un ieurbjas tavā dvēselē ar savu indīgo dzeloni. Tu veltīgi meklē to, ko cilvēku vidū nav iespējams atrast, — zemes dzīves laimi. Ja tu meklētu debesti priekus, tie dāvātu tev dvēseles mieru. Pasaule nes vienīgi vilšanos, ciešanas, sadragātas cerības un alkas pēc baudām. Pasaiile gluži kā drūms sargkareivis aizšķērso ceļu uz debesīm. Cilvēki, kas alkst vienīgi pēc bagātības un savas godkāres un dzīvniecisko instinktu apmierināšanas, maldās tumsā. Viņi kā akli paiet garām īstajai dzīvei — gara dzīvei. Esi taču atklāta! Atver nesarkstot man savu sirdi, parādi man savas brūces, jo es mīlu tevi ar visu dvēseli un vēlos atvieglināt tavas sāpes.

— Vai tu spēsi mani saprast, Lēlij? Tu esi tik jauna un skaidra! Tu nekad neesi pazinusi laicīgās dzīves mīlestību, kas liek liesmot sirdij un jūtām, — klusi teica Valērija. — Vai sapratīsi tādu mīlestību, kuru tu, būdama tik tīra un šķīsta, droši vien uzskati par netīru? Es esmu divkārt netīra, jo kaisles pilnas jūtas manī modušās nevis pret savu vīru, bet pret svešu cilvēku, kurš turklāt mīl citu sievieti. Un tomēr es šo cilvēku tik un tā mīlu, un greizsirdība plosa manu sirdi, un es jūtu, kā zeme pazūd zem manām kājām.

Lēlija domīgi klausījās patricietes vārdos.

— T\i kļūdies, Valērij, domādama, ka nesapratīšu tavas jūtas, — viņa pēc brīža ierunājās. — Es mīlēju, tāpat kā tu, kādu jaunekli, ar kuru kopš bērnības biju saderināta. Mēs apprecētos, tiklīdz viņš būtu apvilcis vīra togu. Taču Dievs savā gudrībā bija lēmis citādi. Man tev jāsaka, ka mani vecāki, kaut gan bija kristieši, necentās mani pievērst savai ticībai, bet gaidīja, lai es tiktāl attīstītos, ka spētu saprast šīs ticības diženumu. Mans līgavainis Anas- tasijs bija mūsu Kunga Jēzus Kristus dedzīgs piekritējs. Viņa sirds bija šķīsta kā nevainīgai jaunavai, un viņš nebija spējīgs nodoties ar sievieti laicīgajai mīlestībai. Viņš mani ievadīja mūsu svētās ticības mācībā un nopina vainagu, ko es uzliku galvā kris- toties. Kad pēc šīs ceremonijas mēs pirmoreiz palikām divatā, Anastasijs mani noskūpstīja un teica: «Mana mīļotā līgava, mūsu svētajai baznīcai pienācis grūts laiks — cīņas un upuru laiks. Pret mums tiks izdoti nežēlīgi edikti. Priekšnojauta man saka, ka arī mans aicinājums būs ciest par ticību. Tāpēc mūsu savienība tiks slēgta nevis šeit, uz zemes, bet gan debesīs, pie glābēja troņa. Viņš savienos mūsu dvēseles uz mūžību.»