Divas sfinkas

Amenhotepa sejā uzplaiksnīja noslēpumains smaids. Piecēlis Erikso kājās, viņš aizveda meiteni līdz soliņam un apsēdināja sev līdzās.

— Nomierinies! Ko domās mani viesi, ja ieraudzīs tevi šeit raudam? — viņš laipni teica. — Nomierinies taču! Man nav nodoma piespiest tevi atgriezties pie manis, jā tev sirdij tuvāka citāda dzīve. Paliec pie krietnās Valērijas, esi laimīga starp sev līdzīgajiem, baudi dzīvi un izklaidējies, kamēr tas tevi saista. Taču atceries vienu: ja tev kādreiz būs nepieciešams patvērums un aizstāvis, tad šeit tu vienmēr atradīsi tēva mājas un tiksi draudzīgi, mīļi uzņemta.

Erikso tramīgi un neticīgi paskatījās uz viņu, bet, sastapusi maga labestīgo, gaišo skatienu, nosarka un, mulsi nolaidusi galvu, klusā balsī atbildēja:

— Kungs, tu esi tik labs un augstsirdīgs, bet

es— prātā jukusi un nepateicīga. Taču mēģini saprast, cik drausmīgi ir aizvadīt dienas vientulībā, kad alksti dzīvot, mīlēt un pilniem malkiem ieelpot brīvības gaisu!

— Tev taisnība! Man vajadzēja saprast, ka mana māja var likties kā cietums tādai jaunai, enerģijas pilnai būtnei kā tu. Taču man šķita, ka tu vēl esi bērns, un es baidījos tevi tik jaunu un skaistu rādīt katram pretimnācējam. Tagad esi laimīga pēc sava prāta.

— Es esmu laimīga, kungs! Es mīlu un mani mīl.

Maga plakstiņi ar garajām skropstām notrīcēja

un nolaidās, aizslēpdami acis. Kad viņš atkal sāka runāt, balss bija kļuvusi pavisam dobja:

— Nabaga bērns, tu tici tam, ko pati vēlies. Ne- pievilies: tu iedarbojies uz Rameri līdzīgi uzbudinošam vīnam. Viņš ir mākslinieks, tāpēc nespēj ne- sajūsmināties par tavu skaistumu, taču viņa sirds klusē, jo mīl citu.

— Viņš mīlēja Nuitu, bet viņa taču ir mirusi.

— Nuita dzīvo. Saskaņā ar negrozāmo likumu, kas valda pār dvēselēm, viņas gars tagad iemiesojies Valērijā. Viņi instinktīvi pazina viens otru, un viņu mīlestība ir atdzimusi.

Erikso nobālēja. Tātad Valērija ir Nuita! Kā viņa to nesaprata agrāk — abas taču ir tik līdzīgas viena otrai! Daži nenozīmīgi gadījumi, kuriem viņa agrāk nepievērsa uzmanību, tagad parādījās jaunā gaismā.

Amenhoteps vēroja meitenes seju, kurā atspoguļojās jūtas, kas viņu bija sagrābušas savā varā.

— Man laiks atgriezties pie viesiem, — viņš teica pieceldamies. — Lūk, mans pēdējais vārds: ja tavas cerības piepildīsies, es nodrošināšu tevi ar pūru; ja izrādīsies, ka man ir bijusi taisnība, un pienāks brīdis, kad tu ieradīsies šeit ar salauztu sirdi, tad zini, ka tiksi uzņemta kā meita un atradīsi manā personā tēvu un draugu.

Amenhoteps izgāja, bet Erikso nekustīgi nosēdēja vairākas minūtes, pēc tam piecēlās un, neko sev apkārt neredzēdama, devās uz ļaužu pilnajām zālēm. Ne troksnis un jautrība, kas valdīja visapkārt, ne pielūgsme, ar kādu daudzi uz viņu skatījās, meiteni vairs neskāra — viņa palika auksta un vienaldzīga. Amenhoteps bija ievainojis viņu tieši sirdī, turklāt ar saindētu ieroci, jo viņa cieta. īpaši sāpīgi bija redzēt, kā Rameri sarunājas ar Valēriju. Abi bija jautri un smaidīgi. Mags bija teicis taisnību. Tēlnieka skatiens ar neslēptu apbrīnu kavējās pie pat- ricietes slaidā auguma. Viņu, Erikso, Rameri bija pilnīgi aizmirsis, lai gan viņa bija daiļāka par Valēriju, turklāt tik ļoti mīlēja viņu. Šī rūgtā atziņa lika apdzist jebkurai interesei par Asgartas brīnišķīgajiem svētkiem.

Pirmās pēcsvētku dienas visiem legāta nama iemītniekiem, ieskaitot pašu saimnieku, bija ļoti smagas. Jutekliskais un sieviešu izlutinātais Galls jau sen bija iemīlējies Erikso un alka viņu iegvit. Meitenes neparastais skaistums, kas svētkos bija īpaši žilbinošs, lika uzvirmot viņa kaislei un uzvēdīja domas, vienu par otru bīstamākas.

Savukārt Erikso, kuru nodarbināja pašas mīlestība un greizsirdība, neievēroja nedz viņa kaislīgos skatienus, nedz centienus palikt ar viņu divatā. Būdama aizdomīga un kaprīza, viņa visur sekoja Rameri un uzmanīja viņu, lika lietā visu savu koķetēšanas māku, lai ar sava skaistuma spēku pakļautu viņu un atņemtu sāncensei.

Un nevar teikt, ka Erikso pūliņi būtu bijuši pilnīgi veltīgi. Rameri bija straujas dabas cilvēks, un viņa dzīslās phīda afrikāņu karstās asinis. Viņa sirds piederēja Valērijai, bet ugunsgrēkam līdzīgā kaisle vilka pie Erikso, kura arī pati atklāti izrādīja savu mīlestību pretēji Valērijai, kas vienmēr noslēdzās lepnā atturībā, nedodama nekādas cerības.

Šī mūžīgā pretrunīgo tieksmju mija beidzot nogurdināja Rameri.

Divas sievietes centās iegūt viņa sirdi: viena — nevaldāma, kaislīga un karsta kā tuksneša vējš; otra — mierīga, maiga un labdabīga kā dzīvinošs avots, kura ūdeņi rada oāzi neauglīgās smiltīs.

Tomēr vairāk par visiem cieta Valērija.