Divas sfinkas

Amenhoteps piebīdīja tuvāk nelielu galdiņu, uzlika uz tā trauku un pacēla virs šā trauka roku. Viņa uzacis saraucās, veidojot dziļu rievu, bet uz pieres satūka zila dzīsla. Šķita, ka no viņa valdonīgā skatiena plūst stari, un pamazām viss maga augums sāka izstarot fosforiscētu gaismu, kurā viņa baltais apģērbs kļuva daudzkrāsains. Ap galvu izveidojās plašs gaišzils oreols. Arī no slaidajiem pirkstiem sāka plūst stari, kas traucās uz trauku gluži kā magnēta pievilkti. Tajā iebērtā zeme tos mirklī uzsūca.

Pārsteigtais Rameri saviļņots vēroja šo nepieredzēto parādību. Viņa ķermenim pārskrēja māņticīgu baiļu trīsas, kādas parasti pārņem cilvēku, kura priekšā tiek pacelts aizkars, kas slēpis neredzamo pasauli.

Viņš pats nevarētu pateikt, cik ilgi bija palicis šādā stāvoklī, kad visa dzīve koncentrējusies vienīgi acīs. Pēkšņi viņš ieraudzēja, ka no trauka sāk plūst zaļgani tvaiki, kas spirālveidīgi cēlās augšup, tad krita atpakaļ, un zeme tos kāri uzsūca.

Tad zeme pašķīrās un no tās lēnām sāka līst ārā tievs asniņš, pēc mirkļa parādījās mazas smaragdzaļas lapiņas. Augs strauji stiepās garumā, pie- brieda, tad parādījās pumpurs un pārsteigtā tēlnieka acu priekšā uzplauka sārts ziediņš, ko klāja mirdzoši rasas pilieni. Gaisma, kas ieskāva magu, apdzisa, tomēr viņa pirksti, šķiet, vēl aizvien izstaroja kādu dzīvinošu plūsmu, kas sašūpoja graciozo augu.

Amenhoteps pasmaidīja, nolaida roku un paskatījās uz viesa bālo un satraukto seju:

— Redzi, Rameri, šis augs ir disciplinētas, apzinātas gribas redzama izpausme. Šī griba atbilstoši dabas likumiem prot izmantot ēterā izkaisītās matērijas daļiņas, kuras tavas raupjās acis nespēj uztvert. Kas prot gribēt, tas spēj vadīt stihiju spēkus, pēc savas vēlmes apvienot vai nošķirt kosmiskās vielas un pat pakļaut sev zemākās un mazāk attīstītās būtnes, kuras klaiņo izplatījumā un maga skolā apgūst «gribu» — jebkuru zināšanu alfu tin omegu. Līdzīgi tam, kā cilvēka vājajā saprašanā Augstākā

Būtne tiek dēvēta dažādos vārdos un ietērpta visdažādākajās formās atbilstoši tā cilvēka garīgajai attīstībai, kurš šo bīītni pielūdz, tā arī augstākās zināšanas var iegūt ar dažādiem paņēmieniem. Viens to panāk ar atsacīšanos, cits — ar pacietību, vēl cits — ar mīlestību, bet cits — ar naidu vai spītību. Gan tas, kurš prot lūgties, mīlēt un dziedināt, gan tas, kurš spēj vienīgi nīst un iznīcināt, apmierinot savu godkāri, — abi attīsta sevī varenu dzinēju, kas vedīs viņus augšup pa tikumiskās un garīgās pilnveidošanās kāpnēm.

Kristiešu reliģija — tā ir viena no gribas izkopšanas diženajām skolām. Ar savu pašuzupurēšanos, pazemību, šķīstību un labprātīgi pieņemtu nabadzību kristieši iemācās uzveikt savas dvēseles vētrainās kaislības. Moku un nāves nicināšana ļauj viņiem valdīt pār ķermeni, iemāca mērdēt miesu un uzkrāt astrālo spēku, kas vajadzīgs augšupgaitai. Augstākajai Būtnei, kuru viņi pielūdz, šīs fiziskās ciešanas kā viņu ticības apliecinājums, protams, nav vajadzīgas, nav vajadzīga arī šo cilvēku nāve. Šī Būtne ir dižena visur, kur vien izplatījumā izpaužas tās varenā elpa. Taču šis Varenais un Dievišķais gars priecājas, ka ir kļuvis par cilvēka gara cildeno centienu mērķi. Līdzīgi spožajai zvaigznei, kura kādreiz atveda gaišreģus pie viņa šūpuļa, viņš norāda šīm dvēselēm ceļu un mudina tās pakļaut un mērdēt miesu, kas aizkavē pilnveidošanos.

— Vai viņi sasniedz šo augsto mērķi? — nomurmināja Rameri.

— Viņi tiecas uz to, šis mērķis viņiem ir kā debesīs mirdzoša zvaigzne. Nejēgām tā šķiet ttivu esam, viņi neapzinās, ka viņus no zvaigznes šķir bezgalīgs izplatījums. Ja šie cilvēki to aptvertu, viņi zaudētu pašpaļāvību, bet, par laimi, viņi redz šo brīvo dvēseļu mirdzošo balvu un ceļas tai pretī, nemanīdami attālumu. Kristietim šā mērķa iemiesojums ir mirdzošs krusts, iesvaidītajam — maga zvaigzne, elku pielūdzējam — Jupitera diženais tēls, bet tev — Ozīriss, ar kuru tu ceri saplūst.

Amenhotepa balss pamazām kļuva klusāka, un viņa nekustīgais skatiens bija aizklīdis tālumā… Šķiet, mags bija aizmirsis par Rameri, kas saviļņots raudzījās viņā.

— Ak, šis ceļš uz zvaigznēm pa gribas taku! Kur ir tā gals? — viņš ierunājās, izslējies un izstiepis augšup rokas. — Nav tāda skaitļa, kurš spētu izteikt attālumu, kas šķir mūs no mērķa!

Amenhoteps apklusa, smagi elpodams, tad apsē-" dās un sažņaudza rokās galvu.

— Šaubas! Baigais briesmoni Amenti! Prom, prom!.. — viņš drudžaini iekliedzās, ar žestu atgrūzdams no sevis ko neredzamu. Viņa drūmais skatiens atkal ietiecās izplatījumā.

Šausmās drebēdams, Rameri kāpās atpakaļ un bezspēcīgi noslīga krēslā. Viņam šķita, ka jūt kāda baismīga neredzama spēka klātbūtni, un viņš aizvēra acis.

— Es tevi nobiedēju, mans nabaga draugs, — pēc kāda brīža atskanēja Amenhotepa balss.

Kad Rameri iedrošinājās atvērt acis, viņa priekšā stāvēja mags, tiesa, mazliet bāls, tomēr mierīgs, un smaidīdams sniedza viņam roku.

— Vai tu redzēji briesmoni Amenti? — Rameri vaicāja.

Pār maga seju pārslīdēja skumju ēna.