Divas sfinkas

Neliels troksnis un mazas rociņas pieskāriens lika tēlniekam strauji pagriezties. Viņa priekšā stāvēja Erikso savā brīnišķīgajā tērpā. Istabas puskrēslā viņa šķita kā burvju tēls. Viss viņas stāvs mirguļoja un liesmoja. Zeltainie mati fosforiscējoši laistījās zem baltajām lilijām, kas bija tik svaigas un samtainas kā tikko pliīktas. Nekad Erikso vēl nebija starojusi tādā apburošā dailē kā šajā brīdī. Viņas acis liesmoja, bet pusatvērtās lūpas liegi rotāja kaismīgs smaids.

— Erikso! Zvēru pie Ra un Ozīrisa: tu esi tik daiļa, ka spētu savaldzināt pašu dievu! — iesaucās pārsteigtais Rameri.

Erikso uzlika viņam uz pleciem rokas un pa pusei jokojot, pa pusei nopietni teica:

— Man nav vēlēšanās savaldzināt dievu, man pietiktu ar tavu sirdi. Vai tad es pacietīgi negulēju gadsimtiem ilgi, lai uzvarētu Nuitu?

To teikdama, viņa piekļāvās pie Rameri kā īsta kārdinātāja. Meitenes zeltainās cirtas glāstīja viņa vaigu, liliju aromāts reibināja, un šajā mirklī viņš aizmirsa visu pasauli. Rameri strauji pievilka Erikso sev klāt un noskūpstīja uz līīpām. Vēlreiz noskūpstīt viņš vairs nepaguva, jo Erikso kā glodene izslīdēja no viņa rokām un pazuda.

Apmulsušais un sapīkušais Rameri noskaloja aukstā ūdenī savu sakarsušo seju un sakārtoja togu. Tajā brīdī ieradās vergs, lai pateiktu, ka viņu gaida.

Kad Rameri ienāca ātrjjā, visi jau bija sapulcējušies. Pietika viņam uzmest skatienu Valērijai, lai Erikso iedvestā kaisle izgaistu bez pēdām.

Patriciete bija tērpusies ar sudrabu izšūtā sārtā peplā. Viņas melnajiem matiem lieliski piestāvēja rožu vainags un rotaslietas ar rubīniem. Viņas mierīgā, majestātiskā stāja, lielo tumšo acu atturīgais, kautrais skatiens un slaidais augums — tas viss kontrastēja ar Erikso, kas līdzinājās mazam, maigam, caurspīdīgam raibam taurenītim. Valērijas stingrais un atturīgais daiļums atstāja uz Rameri lielu iespaidu. Kad viņš juta sev pievērsto patricietes dziļo un tīro skatienu, nekādai citai ietekmei pār viņu vairs nebija varas. Tāpēc viņš palika auksts un vienaldzīgs, redzot, kā Galls sievas klātbūtnē apber Erikso ar komplimentiem.

Kad Asgartas pilī ieradās legāts ar ģimeni, tā jau bija ļaužu pilna. Visur bya gaišs kā dienā, un viss — gan krāšņās istabas un brīnumainais dārzs, gan statujas, dārgakmeņi un strūklakas — radīja burvīga sapņa iespaidu.

Pils saimnieks pats sagaidīja viesus pie ieejas lielajā zālē. Legāta ierašanās brīdī apkārt Asgartam bija tik daudz cilvēku, ka Gailam ar sievu nācās diezgan ilgi gaidīt, līdz izdevās piekļūt tuvāk, lai sasveicinātos ar viņu.

Nepacietīgajai Erikso ātri vien apnika gaidīšana, un viņa īsināja laiku, ziņkāri aplūkodama tuvējās istabas. Kad meitene atgriezās, Asgartas zālē vairs nebija, un Galls viņu norāja par neprasmi uzvesties, taču jaunā vīrieša acis runāja ko citu: meitenes skaistums bija licis uzvirmot viņa notrulinātegām jūtām. Erikso nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Viņa meklēja Rameri, līdz ieraudzīja, ka tas sarunājas ar vairākiem jauniešiem. Valērija bija pievienojusies prokonsula sievai un dažām matronām. Legātu uzrunāja kāds no viņa biedriem. Tā Erikso palika gluži viena.

Meitene dega vēlmē atrast perlamutra istabu, par kuru bya stāstījis Rameri, tāpēc ar sev piemītošo drosmi apstaigāja zāles un galerijas, tīksminādamās par statujām, dārgajām vāzēm, zeltītajiem audumiem un raibajiem paklājiem. Drīz viņa nokļuva līdz ēdamistabai, kur vesels pulks vergu pārvaldnieka uzraudzībā rindoja uz galdiem zelta un sudraba šķīvjus un traukus ar kūpošiem ēdieniem, augļiem un saldumiem. Beidzot viņa attapās ilgi meklētajā istabā ar perlamutra sienām. Šī gaismas pielietā telpa vakara nokrēslī likās vēl noslēpumaināka nekā dienā. Paceltā portjera atsedza ieeju grotā, kuras sienas, šķiet, bija veidotas no safīra kristāliem. To rotāja lielas palmas un rožu krūmi, bet dziļumā klusi urdzēja strūklaka, kuras ūdeņi ie- pliida baseinā, kas izskatījās kā no milzīga rubīna izkalts. Koku ēnā atpūsties vilināja marmora soli. Pašā vidū uz nelielas kolonnas bija novietota Erota skulptūra. Mīlas dievs turēja rokās bultas caururbtu sirdi.

Erikso apstājās, ar baudu aplūkodama visu šo krāšņumu, ar patiku ieelpodama brīnišķīgo aromātu, kas piepildīja grotu. Pēkšņi pie ieejas nozibēja kāda

ēna, un uz sliekšņa parādījās Asgartas slaidais stāvs.

— Erikso! — uzsauca mags.

Šī pazīstamā metāliskā balss lika meitenei nodrebēt un apgriezties. Grīļodamās viņa kāpās atpakaļ, šķita, ka Amenhotepa skatiens viņu hipnotizē. Šis skatiens kā allaž bija valdonīgs, taču tajā nebya nedz naida, nedz barguma.

Erikso noslīga uz ceļiem un padevīgi čukstēja:

— Kungs, piedod man!

Amenhoteps strauji piegāja viņai klāt.

— Piecelies! Tevi kāds var ieraudzīt! Kāpēc tu drebi? Kāpēc tu mani tik ļoti ienīsti, ka gribēji nogalināt? Ko esmu tev nodarījis?

Kauns, bailes un haotisks citu jūtu jūklis, kurā Erikso pati nespēja orientēties, trakoja viņas dvēselē, acīs sariesās karstas asaras. Satvērusi maga roku, viņa to piespieda pie lūpām un skumīgi nomurmināja:

— Es pati nezinu, kāpēc tevi ienīstu.