Divas sfinkas

Apziņa, ka viņa nemīl vīru, ka sirds tiecas pēc tēlnieka, pildīja jaunās sievietes dvēseli ar kaunu, šausmām un pretīgumu pašai pret sevi. Būdama godīga, labestīga un tīra līdz dvēseles dziļumiem, viņa pārmeta sev noziedzīgās jūtas — kā būtu pārmetuši laulības pārkāpšanu. Visiem spēkiem viņa centās pārvarēt mīlestību pret Rameri un izraut to ar visām saknēm no savas sirds. Valērija izvairījās no tēlnieka un izturējās pret viņu ar augstprātīgu vēsumu, cerot, ka tas attālinās no viņas jauno cilvēku. Pilnīgi nodevusies šai iekšējai cīņai, ko visiem spēkiem centās slēpt no vīra, Valērija nepievērsa nekādu uzmanību tam, kas notika viņas tuvumā, tāpēc arī nemanīja nedz Galla gandrīz neslēpto kaisli pret Erikso, nedz pēdējās koķetēšanu ar Rameri.

Kādu vakaru, kad Galla nebija mājās, Valērija agri devās uz savām istabām, lai pabūtu viena, taču nekādi nespēja atbrīvoties no mīlestības un sirdsapziņas pārmetumiem. Šo jūtu izraisītās rūgtās domas nedeva mieru un neļāva aizmigt. Viņa ar skumjām sev jautāja, ar ko šis haoss beigsies. No Rameri viņu šķīra bezdibenis, bet dzīve ar Gailu bija kļuvusi izmisuma un pretīguma pilna.

Nespēdama aizmigt, Valērija piecēlās, apģērbās un, nevienu netraucējot, izgāja no istabas. Sākumā viņa staigāja pa terasi, bet tad devās uz priekšu pa garu un platu galeriju, kas stiepās visgarām mājai dārza pusē.

Viņa aizgāja pa galeriju krietni tālāk nekā parasti. Pēkšņi viņa izdzirda liras skaņas. Valērija sarāvās, apstājās un nosarka, jo saprata, ka ir apstājusies dažus soļus no Rameri istabas loga. Pirmā jaunās sievietes doma bija griezties atpakaļ, bet tobrīd atskanēja dziedāšana liras pavadījumā. Tas bija Rameri, kurš pusbalsī dziedāja senu melanholisku ēģiptiešu āriju. Kādas neizprotamas izjūtas pārņemta, Valērija noslīga uz soliņa. Šī dīvaini pazīstamā melodija viņu apbūra.

Alejā atskanēja viegli soļi, bija saklausāma smilšu čirkstoņa. Patriciete izbrīnīta ieraudzīja, ka Erikso apstājas zem tēlnieka loga un sajūsmināta klausās dziesmā.

Mēness blāvajā gaismā Valērija saskatīja, ka jaunā meitene bija tērpusies vieglā baltā tunikā, pār kuru gluži kā apmetnis līdz ceļiem klajās viņas rudās cirtas.

Pēc brītiņa Erikso paķēra akmentiņu un iemeta to istabā. Dziedāšana apklusa, un. logā parādījās tēlnieka seja.

— Erikso! Trakā! Ko tu šeit dari? Ja nu kāds tevi ierauga? — kā jokodamies, kā rādamies jautāja Rameri.

— Gribu ar tevi parunāt bez lieciniekiem. Dienā es to nevaru izdarīt, jo vienmēr kāds traucē. īpaši apnicis Galls — viņš seko man kā ēna.

Rameri veikli uzrāpās uz palodzes un izlēca dārzā.

— Ko tad tu tā gribi man teikt? — viņš jautāja, apskaudams meitenes tievo vidukli un skūpstīdams viņas samtaino vaigu.

Erikso viegli atbrīvojās no Rameri apskāviena un, nostājusies viņa priekšā, dusmīgi iekliedzās:

— Ne jau skūpsti ir galvenais. Es gribu, lai tu beidzot skaidri pasaki, vai tu mani mīli. Es labāk mirstu nekā ilgāk paciešu šo mīlestības un vienaldzības sajaukumu.

— Protams, ka mīlu. Kāpēc tu par to šaubies? Iesim! Apsēdīsimies uz soliņa pie terases un papļāpāsim.

Valērija dzirdēja, kā viņi apsēdās krūmu ēnā. Tad Rameri turpināja:

— Vēlreiz atkārtoju: es mīlu tevi! Tikai es neesmu tik ekspansīvs kā tu.

— Ja tu mani mīli, tad appreci! Es vēlos, lai tu piederētu vienīgi man.

— Es pats vēlētos ar tevi apprecēties, taču šāds svarīgs solis ir nopietni jāpārdomā. Vajag iekārtoties un atrast līdzekļus nodrošinātai dzīvei. Mēs taču nevaram dzīvot pie Galla ar bērniem un saviem ļaudīm, — kā šaubīdamies atbildēja Rameri.

— Amenhoteps apsolīja man dot pūru, ja es ar tevi apprecēšos; tātad no šīs puses nav nekādu grūtību. Bet zvēri man, — viņa apvija rokas ap tēlnieka kaklu, — zvēri pie Ozīrisa, ka tu nemīli Valēriju!

Rameri nodrebēja.

— Kā gan es varētu uzdrošināties iemīlēt krietno un lepno Valēriju, — viņš atbildēja dobjā balsī. — Es uz viņu skatos kā uz ģēniju aizbildni. Viņa būs laimīga par mūsu savienību un, protams, visiem spēkiem to veicinās.

Ja Erikso nebūtu tik ļoti kaisles apžilbināta, viņa būtu pamanījusi gan Rameri nepārliecinošo intonāciju, gan izvairīšanos no tiešām atbildēm. Viņš neiedrošinās mīlēt Valēriju, bet, ja saņemtu drosmi, tad varbūt arī iemīlētu!.. Dedzīgā aizrautība traucēja viņai iedziļināties tēlnieka vārdu jēgā. Meitene saprata vienīgi to, ka Rameri no Valērijas neko negaida un uzskata viņu tikai par savu labvēli.

Jūtu uzplūdumā Erikso metās Rameri ar kaklu. Valērija dzirdēja dedzīgus skūpstus un kaisles pilnus vārdus, kurus nesaprata, jo viņu bija pārņēmis briesmīgs satraukums. Pec brīža Rameri un Erikso aizgāja.