Divas sfinkas

Viss redzētais un dzirdētais ļoti nomāca Valēriju. Viņā pamodās spēja greizsirdība, pārvērzdama vienmēr apspiestās un atvairītās jūtas spēcīgā kaislē, par kuras esamību viņa nebija pat nojautusi. Valērijai šķita, ka viņa stāv bezdibeņa malā un ka viņu tajā grūž naids pret Erikso un kaut kādas nepazīstamas jūtas, kas plosīja viņas sirdi. Smagi elpodama, viņa kā salauzta sēdēja uz soliņa. Tad, piespiedusi pieri pie balustrādes aukstā marmora, sāka raudāt, aizmirsusi visu, pat to, kur atrodas.

Rameri, pavadījis Erikso, domīgs nāca atpakaļ, kad izdzirdēja kādu raudam. Viņš satrūkās un apstājās, mēģinādams noteikt, no kurienes skan raudas. Jaunais cilvēks bija satraukts un neapmierināts. Viņu nomāca šīs nenoteiktās saistības, ko pats bija uzņēmies attiecībā uz Erikso. Viņš baidījās, ka meitene gribēs viņu izmantot. Rameri jau sāka apsvērt, vai nevajadzētu lūgt Amenhotepa palīdzību šajā kutelīgajā situācijā, kad izdzirdēja raudāšanu.

— Droši vien kāda no patricietes kalponēm, — viņš neapmierināti nomurmināja. — Nu gan es viņai parādīšu, ko nozīmē nākt izraudāties pāris soļus no mana loga!

Beidzot Rameri izdevās noteikt virzienu. Piegājis pie terases, viņš uzmanīgi pašķīra lapotni. Pazinis Valēriju, kas vēl aizvien raudāja, piespiedusies pie balustrādes, viņš palika stāvam kā pienaglots. Vienā mirklī Rameri saprata, kas šeit noticis: patriciete ir dzirdējusi viņa un Erikso sarunu un asaru cēlonis ir greizsirdība.

Jaunā cilvēka sirdi piepildīja laimes, mīlestības un lepnuma reibinošā sajūta, kas pat lika aizmirst par skaistās grieķietes esamību. Beidzot viņš ir pārliecinājies, ka viņu mīl! Tiesa, arī agrāk viņš reizēm bija uztvēris skatienus, kas lika straujāk iepukstē- ties sirdij, taču šie uzplaiksnījumi bija tik reti un jaunās sievietes sirsnīgā labvēlība tik prasmīgi noslēpa viņas patiesās jūtas, ka viņš nekādi nespēja atbrīvoties no šaubām.

Rameri pārņēma tāda reibinošas laimes saldme, kādu viņš nebija izjutis kopš tā laika, kad Nuita atzinās savā mīlestībā. Vienlaikus viņš juta ari dziļu žēlumu un vēlēšanos mierināt Valēriju, noslaucīt viņas asaras. Viņa izskatījās tik neizsakāmi daiļa šajā izmisuma pozā.

Neapzinādamies, ko dara, Rameri uzskrēja pa terases kāpnēm, nokrita uz ceļiem jaunās sievietes priekšā un, saņēmis viņas rokas, kas aizsedza asarās mirkstošo seju, nočukstēja:

— Valērija!

Jaunā sieviete mirklī izslējās. Kad viņa sastapa Rameri mīlestības pilno skatienu, viņas sejā atmirdzēja neaprakstāmas laimes, pārsteiguma un mīlestības gaisma. Ja līdz tam Rameri vēl bija kādas šaubas, tad šis mirklis pilnībā tās izkliedēja.

Taču Valērija tikai īsu bridi ļāvās vijumam. Tūlīt to nomainīja dusmas un sašutums. Viņa piecēlās un, atgrūdusi jauno ēģiptieti, bargi jautāja:

— Ko tev no manis vajag, tēlniek? Ka tu iedrošinies mani traucēt?

Rameri saprata, kāpēc Valērija nevis draudzīgi un familiāri uzrunāja viņu vārdā, bet gan nosauca par «tēlnieku». Tas ēģiptieti nebūt neaizvainoja, jo viņš apjauta, ka tās ir sievišķīgas greizsirdības izraisītas dusmas un piktums, ka viņa sevi nodevusi. Šā toņa un šo vārdu uzdevums bija radīt viņā vilšanos un attālināt no sevis.

— Kāpēc tu raudi, Valērija? — viņš atkārtoja pieceldamies.

— Tas uz tevi neattiecas! Man nav tev jāatskaitās par saviem priekiem un bēdām.

— Tu nevēlies tās uzticēt pat draugam?

— Man nav draugu, un man tie ari nav vajadzīgi, lai cik maz manā dzīvē būtu mīlestības, — Valērija teica rūgtuma pilnā balsī. — Bet tagad paej nost! — viņa piebilda ar pavēlošu žestu, un samtainajās acīs pavīdēja drīīmas ugunis.

Rameri klusēdams atspiedās pret sienu, ļaudams jaunajai sievietei paiet garām. Kad slaidais stāvs pagaisa galerijas tumsā, viņš atgriezās savā istabā tādā pašā veidā, kādā bija to atstājis, līksmi murminādams:

— Esmu pacietīgs, Valērija! Tagad es zinu, ka pienāks brīdis, kad tu atzīsies, ka mīli mani.

Valērija aizvadīja mokošu bezmiega nakti. Nākamajā dienā viņa teicās esam slima un neizgāja no istabas. Viņā cīnījās vispretrunīgākās jūtas. Viņa jutās neizsakāmi nelaimīga un bija ar sevi ļoti neapmierināta.

Pret vakaru Valērijas slimīgās jutoņas sasniedza kulmināciju. Nošķirtība un istabā valdošais dziļais klusums viņai šķita neizturams. Galls pusdienoja pie prokonsula un tādās reizēs parasti atgriezās vēlu. Erikso un Rameri, bez šaubām, kaut kur maigi dūdo tāpat kā vakar. Jau doma vien, ka atkal varētu ieraudzīt abus kopā, Valērijai šķita neciešama, tāpēc viņa nolēma doties pie Lēlijas. Pēdējā laikā abas bija ļoti satuvinājušās. Jaunās kristietes miers labestīgi iedarbojās uz patricietes satraukto dvēseli. Valērija zināja, ka Lēlija ilgi paliek nomodā un nododas lūgšanām, tomēr baidīdamās, ka meitene varētu būt jau gultā, steidzīgi izgāja no istabas. Iedama garām nelielai telpai, kas bija savienota ar triklīniju un kalpoja par bibliotēku, Valērija izdzirdēja Erikso satracinātā balsī kliedzam:

— Liec mani mierā, Gail! Es tev jau teicu, ka mīlu Rameri un viņš mīl mani.

— Tu aizmirsīsi šo nožēlojamo tēlnieku! Iemīli mani, Erikso, un es tev zvēru…