Divas sfinkas

— Ņem un esi tās cienīga! Šī palma ir kāpnes, kas aizvedīs tevi līdz Debesu vārtiem, kad būsi atbrīvojusies no matērijas, kas velk uz leju tavas dvēseles spārnus. Tu mums pievienosies kopā ar savu draudzeni. Esi nelokāma. Kas gan ir ātri pārejoši sarūgtinājumi salīdzinājumā ar mūžīgajiem debesu priekiem!

Tēls kļuva blāvāks un izgaisa atmosfērā. Strauji noslīdējusi no ekstāzes virsotnēm, Valērija sagrīļojās un būtu nokritusi uz grīdas, ja vien Lēlija nebūtu viņu satvērusi.

Pēkšņi jaunā sieviete izslējās. Pavisam nobālusi, plaši atplestām acīm viņa ar roku norādīja uz svaigo palmas zaru, kas bija atsliets pret galdu. No zara plūda spēcīgs aromāts, un uz tā vēl mirdzēja rasas lāses.

— Ko tas nozīmē? — viņa iekliedzās, drebēdama pie visām miesām.

Lēlijas sejā parādījās neizsakāms prieks.

— Valērija! Tu nekad neesi stāstījusi, ka tava māte bija kristiete. Tagad es to zinu. Viņa ieradās kopā ar Anastasiju, lai norādītu ceļu, pa kuru tev jāiet. Šis palmas zars, ko atstāja debesu sūtņi, ir viņu aizbildnības zīme. Tas ir kā pavēstījums, ka tev paredzēta mocekles nāve. Ak, Valērij! Esi stipra un vīrišķīga! Nāve ticības vārdā — tas ir zemes dzīves ciešanu gals, tas ir mūžīgs miers, bezgalīga svētlaime un atbrīvotās dvēseles pārliecība par to, ka, šodien būdamas matērijas verdzenes, jau rit kļūsim par bezgalīgā izplatījuma valdniecēm.

Valērija neko neatbildēja. Stāvēdama uz ceļiem līdzās palmas zaram, viņa to bijīgi aptaustīja, pēc tam, atbalstījusies pret Lēlijas guļasvietu, aizvēra acis. Pēdējo dienu uztraukumi, cīņa starp kaisli, pienākumu, greizsirdību un vilšanos — tas viss bija satriecis jauno sievieti, iedragājis viņas garīgo līdzsvaru un atņēmis spēkus. Tagad Valērija ļāvās jaunajai straumei, kas bija paņēmusi viņu savā varā ekstāzes brīdī.

Tikko redzētais un dzirdētais, brīnišķā izplatījuma velte un, visbeidzot, priekpilnais miers, kas bija iestājies pēc dvēseles vētras, — tas viss sekmēja jaunās sievietes izšķirošo izvēli.

Šajā mirklī pasaule viņai vairs neko nenozīmēja, dzīve šķita slogs, bet mīlestība pret Rameri atbrīvojās no tā rūgtuma, kuru parasti atrod baudu kausa dibenā. Pretēji savam apdomīgajam un biklajam raksturam Valērija tagad bija spējīga pieņemt viskrasākos lēmumus.

Kad jaunā sieviete piecēlās, viņas seja pauda neparastu enerģiju.

— Pateicos tev, Lēljj, ka atvēri man acis. Tagad, kad esmu redzējusi savu māti, es vairs nešaubos, kur meklējama patiesā ticība. Tu sapratīsi, ka es nekavējoties vēlos iepazīt jūsu Dieva mācību un iemantot to debesu valstību, ko Viņš lej dvēselēs. Bet tu pati saproti, ka šeit to nav iespējams izdarīt. Mani sievas un mājas saimnieces pienākumi, svētki un pieņemšanas, kurās man jāpiedalās, un, visbeidzot, apstāklis, ka mani nemitīgi vēro klienti, viesi un kalpotāji, — tas viss man traucē nodoties vienīgi lūgšanām un pārdomām, kā to alkstu darīt. Dod padomu, ko man iesākt!

Lēlija dedzīgi noskūpstīja savu jauno ticības māsu un apsveica ar to, ka tas Kungs viņu apskaidrojis un iedvesis tikko sacītos vārdus. Tad jaunā meitene iegrima dziļās pārdomās.

— Es varētu dot tev padomu, tikai baidos, ka mans plāns tev šķitīs pārdrošs, — viņa nedroši ierunājās.

— Vienalga, runā! Pēc tam varēsim apspriest un mainīt tavu priekšlikumu.

— Tātad klausies: ja tu vēlies pilnībā pievērsties Pestītājam, tev jāatstāj šis nams, kur tev uz katra soļa uzglūn kārdinājums un ļaunums. Arī es pati alkstu atgriezties pie savējiem; lai gan tu esi ļoti labestīga, man tomēr ir smagi dzīvot starp mūsu slepkavām un Kristus noliedzējiem. Ja tu piekriti, tad nekas nevar mūs aizkavēt tūlīt pat aiziet, jo nekad neklājas atlikt labus nodomus.

Valērija bija tādā dvēseles stāvoklī, ka priekšlikums atstāt vīra māju viņu nenobaidīja. Viņā vienīgi ietrīsējās kaut kas līdzīgs pašpārmetumiem, tāpēc patriciete nedroši nomurmināja:

— Mani sāks meklēt un ātri atradīs, ņemot vērā Galla rīcībā esošos līdzekļus.

— No tā nebaidies! Jāpagūst tikai aiziet pirms tava vīra atgriešanās. Nakts ir gara, un es paspēšu tevi aizvest līdz priekšpilsētai. Tur nomaļā namiņā dzīvo brīnišķīga sieviete, kura jau ne reizi vien ir devusi patvērumu neofitiem. Marija un viņas dēls pārdod dārzeņus, un viņus neviens aizdomās netur. Tur tu bez bailēm varēsi palikt, līdz tiksies ar mūsu bīskapu. Viņš tevi noslēps vienā no mūsu visdrošākajām slēptuvēm, kamēr tu stiprināsies jaunajā ticībā un caur kristīšanos neatdzimsi jaunai dzīvei.

— Labi! Esmu gatava tūlīt pat doties projām, — atbildēja Valērija pēc īsa pārdomu brīža un devās uz savu istabu.

Lēlija tikko bija paguvusi salikt nedaudz veļas un paņemt savu lādīti ar dārgumiem, kad, tumšā apmetnī ietinusies, ar divām paciņām rokās ieradās Valērija. Vienā bija tunika un dažas sīkas mantas, bet otrā — dārglietas.

Klusi un piesardzīgi _ abas sievietes šķērsoja galeriju, nokāpa dārzā un izgāja tam cauri. Tad pa mazajiem vārtiņiem, kurus izmantoja dārznieks un kuri bija aiztaisīti no iekšpuses vienīgi ar aizbīdni, viņas izgāja uz ielas. Neierastais smagums nogurdināja Valēriju, un viņa aizelsusies apstājās ielas stūrī.