Divas sfinkas

— Vēl mazliet pacietības! — viņai čukstēja Lēlija. — Drīz mēs nokļūsim līdz ziedu veikaliņam. Tur satiksim jaunu kristieti, kuru es pazīstu.

Kā jau meitene bija teikusi, pagriezienā uz pirmo ieliņu atradās veikaliņš, kurā bija redzami grozi un podi ar puķēm.

— Klit! — pusbalsī uzsauca Lēlija.

— Nāku! — atsaucās skanīga balss.

Pēc brīža parādījās gadus piecpadsmit vecs zēns, kas tūlīt paņēma saiņus.

Pēc stundu ilga gājiena viņi apstājās pie augstas un biezas sienas pašā priekšpilsētas nomalē. Klits paņēma pie sienas piekārto āmuriņu un četras reizes piesita pie aizslēgtajām durvīm.

— Tā kristieši ir vienojušies ziņot cits citam, — paskaidroja Lēlija. — Trīs reizes piesit Svētā Gara vārdā.

— Pēc diezgan ilgas gaidīšanas durvis čīkstot atvērās, un uz sliekšņa parādījās paveca vienkāršu ļaužu sieviete, kas ielaida atnācējus.

Lēlija saskūpstījās ar sievieti. Tad, norādīdama uz Valēriju, teica:

— Māsa Elizabete, es atvedu neofiti. Viņai nepieciešams miers. Vai varēsit viņai dot mājvietu?

— Protams. Lai Dievs svētī tavu atnākšanu, dārgā māsa, — atbildēja sieviete, pagriezusies pret Valēriju.

Bet viņa nebija spējīga pat atbildēt. Pieradusi vienīgi pie īsām pastaigām vai nestuvēm, jaunā sieviete pirmoreiz mūžā bija tādu gabalu nogājusi kājām. Viņa bija tik pārguruši, ka kājas ļodzījās un galva reiba. Valērija būtu nokritusi, ja Lēlija un Elizabete nebūtu viņu satvērušas.

Sievietes nosēdināja patricieti uz sola. Kad Valērija bija nedaudz atpūtusies, viņu izveda cauri biezi saaugušam dārzam un namā, kas atradās tā otrā galā, ierādīja nelielu izbalsinātu istabu, kurā stāvēja vienkārša, taču tīra un ērta gulta. Kamēr māsa Elizabete palīdzēja Valērijai noģērbties, atnāca mājas saimniece Marija— labsirdīga sieviete, kuras seja neizcēlās ne ar ko īpašu. Viņa bija atnesusi jaunajai viešņai glāzi silta vīna un gabaliņu gaļas, ko piespieda apēst. Pēc tam patriciete mirklī iekrita smagā un dziļā miegā.

Kad Valērija pamodās, bija jau diezgan vēls un saules stari lauzās cauri vienkāršajiem aizkariem. Jaunā sieviete pārsteigta aplūkoja kailās sienas, vienkāršo koka galdu, tādus pašus krēslus un raupjo vilnas segu, kas bija aizklāta priekšā gultai. Pēkšņi patriciete visu atcerējās, un viņu pārņēma tādas bailes, ka viņa, apslāpējusi kliedzienu, paslēpa seju spilvenos. Ekstāze bija izgaisusi, un tagad viņa visā pilnībā apjēdza, ko izdarījusi. Ko teiks Galls, kad uzzinās par viņas bēgšanu? Vai viņš ir pelnījis šo kaunu un nelaimi, ko viņa ir nodarījusi vīram un tā namam? Jā, viņš atzinās mīlestībā Erikso, un viņa vienaldzība Valēriju aizvainoja. Bet viņa taču zināja, ka Galls mēdz aizrauties. Pret savu sievu viņš vienmēr bija izturējies laipni, uzmanīgi un iecietīgi. Vai viņai bija tiesības vīru nosodīt, ja pati loloja noziedzīgas jūtas pret ēģiptieti? Jauno sievieti pārņēma tāds kauns un nožēla, ka viņa nolēma atgriezties pie vīra un izlūgties piedošanu par savu neprātīgo rīcību.

Pieņēmusi šādu lēmumu un nomierinājusies, Valērija piecēlās un jau grasījās ģērbties, kad skatienu piesaistīja uz galda gulošais palmas zars. Jaunā sieviete nodrebēja, viņas acis aizmiglojās, un viņu savā yarā atkal paņēma iepriekšējā vakarā pārdzīvotais. Šo debesu velti viņai bija atnesusi māte! Kurš gan vēl labāk zina, kas ir labs un spēj sniegt mieru un mūžīgu svētlaimi?

Atkal viņa sajuta pretīgumu pret dzīvi, iekšējo cīņu un augstākās sabiedrības tukšumu. Atkal viņa alka gūt to apskaidrību, kas spulgoja mocekļu sejās. Jā, viņas mātei ir taisnība! Ko vērtas ir zemes dzīves ciešanas un atsacīšanās no šīs pasaules labumiem salīdzinājumā ar mūžīgo svētlaimi! Dvēseles glābšana ir svarīgāka par visu pārējo.

Atguvusi mieru un pārliecību par izvēles pareizību, Valērija piecēlās un steidzīgi apģērbās. Viņa jau beidza kārtot matus, kad atskrēja Lēlija.

— Tu jau esi gatava? Un bez citu palīdzības? Nu, redzi, cik ātri jaunā dzīve tevi iemācījusi būt patstāvīgai! — viņa jautri tērgāja. — Bet tagad iesim! Pati Providence šorīt ir atvedusi šurp mūsu bīskapa draugu diakonu Rustiku. Es viņam jau pastāstīju par tevi, un viņš darīs visu iespējamo, lai paslēptu tevi no vīra.

Valērija satvēra draudzeni pie rokas, un abas devās uz lielo istabu, kur jau bija sapulcējušies kādi divdesmit vīrieši, sievietes im pat bērni. Klātesošo lielākā daļa bija vienkārši ļaudis. Viņi dziedāja himnu, un visu sejas pauda ekstātisku ticību.

Kad dziedāšana beidzās, Lēlija pieveda Valēriju pie stalta auguma sirmgalvja un pieteica viņu kā jaunu ticīgo.

Rustiks — jo tas bija viņš — uzlūkoja Valēriju ar ilgu, pētošu skatienu, tad svētīja viņu un sacīja: